Māra Zālīte iegūst sev uzticīgu lasītāju jau ar pirmo dzejoļu grāmatu. ASV dzīvojošais latviešu literatūrzintātnieks Rolfs Ekmanis, kas pazīstams kā erudīts un stingrs vērtētājs, savu atzinību par jauno dzeijnieci izsakaa jau recenzijas virsrakstā. Viņš arī akcentē, ka „Māra Zālīte ir viena no tiem Latvijas jaunās dzejas pārstāvjiem, kam piemīt dziņa pēc horizontu paplašināšanas, vēlēšanās izkļūt no šaur;a pašmāju loka, ieelpojot pasaules dvašu un savukārt ieelpojot savējo pasaulē”. Ir aizritējuši trīsdesmit gadi, un R.Ekmaņa teiktais izrādījies pravietisks.
M.Zālīte tagad ir labi pazīstama un tautā iemīļota dzejniece, dramaturģe, esejiste. Viņa ir autoritāti un cieņu iemantojusi spilgta sabiedriska darbiniece.
Dzejniece aizstāv savu personību pret tās pakļaušanu kādai iepriekš minētai normai, tādai kādai jābūt dzejniecei. Viņai ceturtajā grāmatas krājumā ir dzejolis „Es savā zemē” un dzejolis „Zvana atklāšanu” var uzskatīt par partnera atbildi dialogā ar Jāni Preteru, kurš raksta: „Es savā zemē gribu kļūr par zvanu, kas vēl aiz nāves uzticību dzied”.
Krājumos ir ļoti daudz pārdomu un dzejnieces domu gājiens. M.Zālītei nopietnā skatījumā, izmantojot arī nenopietnus un trāgu ironiju.
Māra Zālīte uztver un savā dzejā ienes to, kas viņas zemei un tautai ir nozīmīgs. No visa dzejoļu krājumiem izriet aicinājums saprast to ko nesapratāt nesen...…