Jāatzīmē, ka iestudējuma vērtēšanas pamatprincipi atrodas ciešā saistībā ar laiku, sabiedrību, mākslu kopumā, kriticisma attīstības līmeni un kritiķu1 profesionalitāti, kā arī daudziem citiem faktoriem. Laika gaitā šie principi mainās. Teātrī ienāk aizvien jaunas kvalitātes, jaunas personības, kas spēj mainīt ne tikai izrādes struktūru un elementus, bet arī skatu uz tiem. Lai izdarītu vispārinošus secinājumus būtu nepieciešams aplūkot kriticisma attīstību kopš tā rašanās pašiem pirmsākumiem.
Pirms 16.gs. Eiropa nepazina teātra kritiku2, jo nebija pašu teātru3. Pirmās lielākās kritiskās diskusijas parādījās akadēmiskā vidē 17.gs. Britānijā, kad Fīlips Sidnejs (Philip Sidney) uzsāka debates ar dramaturgu Stefanu Gossonu (Stephen Gosson) par mākslas grēcīgumu. Rezultātā tapa Sidneja Apologie for Poetrie (Defence of Poesie) (1595), kas kļuva par aizstāvības modeli teātrim un tā laika mākslai kopumā, gadījumos, kad tā tika apvainota melos. Teātris vienmēr ir saņēmis (un saņem līdz pat šodienai) daudz pārmetumu par morāles trūkumu, kas ticis dokumentēts Džonasa Bariša (Jonas Barish)4 darbā The Anti-theatrical Prejudice (1981). Francijā klasiskās drāmas teorija pirmoreiz tika diskutēta Žaka Grevina (Jacque Grevin) darbā Bref discours pour l`intelligence de ce theatre (1561) un Žaka de la Tēla (Jacque de la Taille) L`art de la tragedie (1573). 1630.gadā nāca klajā Žana Šaplēna (Jean Chapelain, 1595-1674) Franču akadēmijas locekļa un kardināla Rišeljē drauga darbs Letter on the Twenty-four Hour Rule, kas tika veltīts viņa akadēmijas biedram abatam Godo, kurš sāka piemērot klasiskos noteikumus tā laika tekstu vērtēšanā. Cita starpā iestudējuma kvalitātē tika akcentēta etiķetes loma. Šī vēstule rosināja domu, ka klasiskajā laika, vietas un darbības vienības principā, tikai laika vienības princips ir ticis formulēts. Pjēra Korneija (Pierre Corneille) traģēdija Le Cid (1637) sagatavoja neoklasicisma rašanās ceļu. Teātra kritika šai laikā skāra tikai drāmas vai iestudējuma tekstu un bija adresēta šaurām sociālajām aprindām.…
