Ekonomikas teorija radās samērā nesen, 18.gadsimtā. Terminu “ekonomika” no grieķu valodas varētu tulkot kā “māku pārvaldīt mājas saimniecību”. Taču šeit domātas nevis individuālās mājas saimniecības pārvaldīšanu, bet mājsaimniecību sabiedrības mērogā. Daudzi sengrieķu vēsturnieki, zinātnieki, filozofi aprakstīja pamācības, analizēja galvenās ekonomiskās parādības u.c. toreizējā sabiedrības līmenī. Kapitālisma apstākļos radās ekonomistu paaudze kā arī termins “politiskā ekonomija”. Tās autors ir A.Monkretjēns. Viņš izstudēja sengrieķu filozofu darbus un terminu “oikonomia” papildināja ar grieķu vārdu “politeja”. Tas nozīmē sabiedrisko iekārtu. Taču 19.gadsimta otrajā pusē termins “politiskā ekonomija” tiek nomainīts ar apzīmējumu “ekonomikas teorija”. Angļu ekonomists A.Māršals pierādīja, ka ekonomikas uzdevums ir pētīt saimnieciskos procesus visās ekonomiskajās sistēmās. Ekonomikas teorijas centrā jābūt ekonomiskā līdzsvara likumsakarībām. Tātad ekonomijas teorija kā zinātne pēta to, kādā veidā tiek nodrošināta efektīvu ierobežotu resursu izmantošana sabiedrībā, lai pēc iespējas labāk varētu apmierināt iedzīvotāju vajadzības. Šajā visā procesā pats galvenais ir cilvēks, viņa prasme rīkoties saimnieciski un ekonomiski. Ievērojamais angļu ekonomists A.Māršals uzskata, ka ekonomika ir mācība par cilvēku tā ikdienas saimnieciskajā dzīvē. Tā pēta to personiskās un sabiedriskās dzīves daļu, kas cieši saistīta ar labklājības materiālo nosacījumu nodrošināšanu un lietošanu. Ekonomikas teorijai ne tikai jānoskaidro ekonomiskās attīstības cēloņsakarības, bet, balstoties uz ekonomiskās rīcības izzinātu motivāciju, jāprognozē ekonomiskās politikas, jaunu saimniekošanas formu ieviešanas sekas.
…
