Igauņu rakstītās literatūras priekštece ir folklora, kurā gadsimtiem ilgi atspoguļojās cilvēka mūža gājums, darba un gadskārtu ritms. Igauņu tautasdziesmās joprojām saglabājušās senās valodas formas, Tām ir īpatnējs stils un pantmērs.
19.gs. sākās igauņu nacionālās rakstītās literatūras uzplaukums, kas balstījās uz tautas mutvārdu daiļradi. Nodibināja Igauņu zinātnisko biedrību (1838) un sāka vākt un izdot materiālus par Kalevipoegu. Liela nozīme igauņu kultūras dzīvē bija laikrakstu izdevējam un redaktoram J.V.Hansenam, kas ar saviem stāstiem veica tautas apgaismotāja darbu. 19.gs. nozīmīgu ieguldījumu deva L.Koidula.
Tautas atmodas kustības centieni guva izpausmi patriotiskajā dzejā un prozas darbos. 19.gs. beigās, tautiskā romantisma literatūra zaudāja saikni ar īstenību, izveidojās pēcromantisma novirziens. Sākās pāreja no tautiskā romantisma un kritizētāju reālismu. Dzejas vietā par galveno kļuva proza. Ar humoristisku lauku dzīves attainojumu sākās A.H.Tammsāres daiļrade.
20.gs.sākumā, nozīmīga bija Juhana Līva autobiogrāfiskā lirika, kas pauda dabas, dzimtenes mīlestību un elēģiskas noskaņas. Revolucionārā noskaņa bija raksturīga literātu grupas- „Noor- Esti” darbībai. Literatūras attīstību sekmēja Igauņu rakstnieku savienības- „Looming” nodibināšana. Ar sociāli nozīmīgo literatūru kontrastēja A.Gailīša daiļrade. Dramaturģijā izvirzījās tautiskās komēdijas. A.H.Tammsāres pēdējos daiļdarbos ar lielu māksliniecisku spēku pausta sava laika kritika.
Igauņu literatūrā ir ļoti daudz spilgtu un nozīmīgu personību, kuras sekmējušas igauņu literatūras attīstību. …