III A grupas elementu raksturošana; alumīnijs un tā savienojumi

Alumīniju pirmo reizi ieguva 1825.gadā dāņu fiziķis H.K.Ersteds, iedarbojoties ar kālija amalgamu uz alumīniju hlorīdu. Pēc dzīvsudraba iztvaicēšanas viņš ieguva metālu pelēka pulvera veidā. Vācu ķīmiķis F.Vēlers 1827.gadā šo alumīnija iegūšanas metodi pilnveidoja karsējot alumīnija hlorīda un kālija maisījumu:

AlCl3 + 3K  3KCl + Al


Atklāto metālu sāka saukt par alumīniju, jo tā faktiskā izejviela bija sen pazīstamais alauns (lat. alumin), no kura H.Kersteds un F.Vēlers ieguva alumīnija hlorīdu.
Alumīnija izplatība dabā un šī metāla lielā dārdzība 19.gs. vidū bija paradokss, ko radīja grūtības alumīnija iegūšanā. Kilograms alumīnija bija dārgāks nekā zelts. Tādejādi alumīnijs kļuva par dārgmetālu, un to sāka izmantot juvelierizstrādājumu izgatavošanā.


2.2 Alumīnija atrašanās dabā

Pēc izplatības Zemes garozā alumīnijs atrodas 3.vietā (aiz silīcija un skābekļa) un tā masas daļa ir 8,8 %. Savas ķīmiskās aktivitātes dēļ tas dabā brīvā veidā nav sastopams. Alumīnijs ietilpst aptuveni 250 minerālos. Izplatītākie no tiem ir:
ortoklazs jeb laukšpats Na2 O  Al2O3  6SiO2 ,(izmanto fajansa un porcelāna izstrādājumu izgatavošanā) …