XVII un XVIII gadsimtā Rietumeiropā notika lielas sociālas un ekonomiskas pārmaiņas. Buržuāziskās revolūcijas, kas norisinājās šajos gadsimtos, sagrāva feodālo iekārtu un veicināja kapitālistiskās ekonomikas attīstību. Sevišķi liela ietekme bija Francijas buržuāziskajai revolūcijai, tā izraisīja revolucionāru noskaņojumu un aktivizēja revolucionāro kustību arī citās Eiropas zemēs. Jaunā – buržuāziskā ideoloģija, kas veidojas šajā laikā pretstatā feodāli reliģiskajam askētismam, cilvēku un viņa spēju noniecināšanai, pauda optimismu, tā pasludināja cilvēku par dabas valdnieku, apgalvoja, ka cilvēka prātam nav robežu, nav nekā neizzināma, nepieejama.
Kapitālistiskās lielražošanas attīstība, jaunu rūpniecības nozaru rašanās pavēra perspektīvas arī jaunu sabiedrisko attiecību tapšanai, dabaszinātņu attīstībai.
Taču daudzās zemēs feodālisms vēl nebija galīgi sagrauts un feodālās monarhijas visiem spēkiem pretojās buržuāziski demokrātiskajiem pārveidojumiem. No otras puses, XVIII gs. beigās un XIX gs. sākumā atklājās, ka starp jaunajām buržuāziskās sabiedrības šķirām pastāv pretrunas. Par to liecināja angļu un franču proletariāta pirmās revolucionārās cīņas pret buržuāziju. Pašā buržuāzijā un līdz ar to arī buržuāziskajā ideoloģijā veidojās noskaņojums par labu kompromisam ar feodālajām šķirām un to ideoloģiju. Šāds noskaņojums sevišķi raksturīgs bija tām Eiropas zemēm, kur kapitālisma attīstība bija aizkavējusies.
Tāda zeme XVIII gs. beigās un XIX gs. sākumā bija Vācija. Lai gan Vācija jau XVIII gs. bija uzsākusi kapitālistiskās attīstības ceļu, taču šīs attīstības tempi liecināja, ka Vācija ir atpalikusi no Anglijas un Francijas politiski un ekonomiski. Tā bija saskaldīta neskaitāmās sīkās feodālās valstiņās. Tajā vēl joprojām valdīja feodālās ražošanas attiecības un feodāli politiskais režīms. Kapitālisma attīstību Vācijā aizkavēja arī citi apstākļi: galveno tirdzniecības ceļu novirzīšanās uz Rietumiem sakarā ar Amerikas atklāšanu, Vācijas novājināšanās asiņaino zemnieku karu laikā, savstarpējie feodālie kari un nesaskaņas, kā arī mazattīstītais iekšējais tirgus Vācijā.
Klasiskās vācu filozofijas pirmais izcilākais pārstāvis bija Imanuels Kants
( 1724 – 1804 ).
Kants dzimis Kēnigsbergā (Kaļiņingradā) seglinieka ģimenē. Gandrīz visu mūžu viņš pavaldīja Kēnigsbergā. Kants dzīvoja ļoti vientulīgu, stingri reglamentētu dzīvi. Neskatoties uz vājo veselību, Kants tomēr sasniedza 80 gadu vecumu un gandrīz visu laiku bija darba spējīgs. Kants sekoja visiem politiskajiem notikumiem un labi orientējās tajos. Kanta politiskie uzskati atsevišķos gadījumos bija ļoti radikāli. Viņš pozitīvi novērtēja 1789.gada franču buržuāzisko revolūciju. Taču visumā viņa politiskie uzskati bija nekonsekventi.…
