Tehnoloģiskais progress, it sevišķi pēdējā gadu simtenī, attīstītajās valstīs neapšaubāmi ir uzlabojis cilvēku labklājību. Kā piemēru var minēt faktu, ka pēdējos simts gados attīstītajās valstīs jaundzimušo mirstība ir samazinājusies vismaz piecas reizes. Tomēr šī labklājība nav atnākusi bez savām problēmām. Pakāpeniski ir pasliktinājusies vides kvalitāte un samazinājusies bioloģiskā daudzveidība. 1999. gada 12. oktobrī cilvēku skaits pasaulē sasniedza 6 000 000 000, un šis skaits strauji pieaug šobrīd to skaits.(2)Strauji samazinās naftas krājumi, un tiek uzskatīts, ka tas izraisīs krīzi jau laikā no 2010. līdz 2020. gadam.
Domājams ka šī krīze skars arī Ventspili, kas ir viena no pasaules lielākajām naftas pārkraušanas ostām. Starp dažādām valstīm rodas arvien lielāka plaisa – bagātās valstis paliek bagātākas, bet nabadzīgās valstis – aizvien nabadzīgākas. Daudzas zaļās neformālās organizācijas uzskata, ka tieši tā ir galvenā pasaules globalizācijas procesa problēma. (2)
20. gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados vides piesārņojumu līmenis bija paaugstinājies tik tālu, ka jau tieši apdraudēja cilvēku veselību. Sešdesmitajos gados zinātnieki jau brīdināja par skābo lietu postošo ietekmi uz dabu, bet valstu varas struktūras attiecīgos lēmumus pieņēma tikai tad, kad dažos Skandināvijas un Kanādas rajonos skābo lieto dēļ bija gājis bojā viss dzīvais pat vairāk nekā 30 % ezeros. Septiņdesmitajos gada Masačūsetsas Tehnoloģijas Institūtā pētnieki izstrādāja modeli, kas prognozēja pasaules nākotni – pie nosacījuma, ka attīstības tempi paliek nemainīgi. Rezultāti, kurus 1972. gadā publicēja „Club of Rome” („Romas klubs”) atskaitē „Limits to Growth” („Pieauguma robežas”), bija satraucoši. Tika prognozēts: „ja pašreizējā sistēmā nebūs būtisku pārmaiņu, populācijas un rūpniecības pieaugums apstāsies vēlākais nākošajā gadu simtenī” . Proti, zinātnieki nonāca pie secinājuma, ka nākamajos simts gados sāks pietrūkt resursu, un populācijas pieauguma tempu regulēs bads. Kaut gan pašreiz bieži šāda prognoze tiek uzskatīta par pārspīlētu, šī atskaite būtiski mainīja cilvēku attieksmi pret vidi. (2)
Tā 1972. gadā Stokholmā notika pirmā starptautiskā konference par cilvēku radīto vidi. Konferencē tika izstrādāja rīcības plānu un ieteikumus kā mazināt cilvēka ietekmi uz vidi. Jēdziens “ilgtspējīgā attīstība” pirmo reizi tika definēts un lietots Grū Hārlemas Bruntlandes 1983. gadā Apvienoto Nāciju Organizācija Gro Harlem Brundtlandes, toreizējās Norvēģijas Premjerministres, agrākās Vides ministres vadībā izveidoja Pasaules Vides un Attīstības Komisiju. Komisijai uzdeva izstrādāt globālo rīcības plānu, kurā ekonomiskā attīstība būtu sabalansēta ar vides aizsardzības prasībām. Kopā darbojoties 21 pazīstamiem vides aizsardzības speciālistiem, četru gadu laikā izstrādāja ziņojumu ANO, kuru 1987. gadā publicēja ar nosaukumu „Our Common Future” („Mūsu kopējā nākotne”), saukta arī par „Brundtlandes atskaiti”. Jēdziens „ilgtspējīga attīstība” tiek definēta kā“…attīstība, kas nodrošina vajadzību apmierināšanu šodien, neradot risku nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanas iespējām”.(3) Ilgtspējīga attīstība (sustainable development angļu val.) ir attīstība, kur šodienas vajadzību apmierināšana neapdraud nākamo paaudžu iespējas apmierināt savējās.…
