Imanuels Kants savas transcendentālās filozofijas pamatjautājumus attiecina arī uz sociālo un politisko jomu, pētot tīri racionālus, no pieredzes neatkarīgus brīvi domājošās darbojošās būtnes nosacījumus:
- racionāli savstarpējās kopdzīves nosacījumi vienlaikus ir prāta nosacījumi, kas ir nepieciešami un vispārnozīmīgi. Ar to Kants savā politiskajā filozofijā pamato stingru prāta jēdzienu un vispārnozīmību kā kritēriju cilvēku kopdzīvei, jēdzienu, kas leģitimē tiesisko un valsts kārtību – tās tikumiskumu prātīgumā ( atbilstības prātam ) ziņā jeb politisko taisnīgumu.
Tiesiska kārtība ir nepieciešama tikai tur, kur galīgas brīvības būtnes ( praktiska prāta būtnes) dzīvo kopā ar cita ar citu. Galīgas brīvības būtnes var noteikt sev mērķus un tos īstenot ar tādu līdzekļu palīdzību , kas šķiet jēgpilni. Ciktāl vairākas šādas būtnes dzīvo vienā un tajā pašā dzīves telpā, tiktāl tās spēj cita citu ietekmēt, savstarpēji apdraudēt un pat atņemt cita citai rīcības brīvību. Savstarpējo draudu atcelšana notiek tikai tur, kur katra atsevišķa indivīda brīvība tiek ierobežota tiktāl, ciktāl tā ar tiem pašiem priekšnoteikumiem ir savienojama ar katra cita indivīda brīvība.
Tiesības atbilstīgi prata jēdzienam ir brīvības ierobežošana, lai atbilstīgi vispārnozīmīgiem likumiem tiktu gribēta saprātīga brīvība. Konfliktu gadījumā nepieciešamo kārtību nosaka vispārējā griba. Tāpēc Kants atgriežas pie sabiedriskā līguma idejas, apgalvojot, ka tiesības ir kārtība, ko nodibinājis šis līgums. …