Impresionisms kā priekškara laika māksla, kas dzima 19. gs. 60. gados Francijā, seko tūlīt aiz naturālisma. Pirmām kārtām šis virziens izkarojis savas tiesības franču glezniecībā, noraidot oficiālo, akadēmisko reālisma mākslu. Nepieņemamas jaunajiem impresionistiem šķita tās nosacītība, rutīna un shēmas. Mākslinieki atzina, ka glezniecība jāatbrīvo no akadēmisma ieviestajiem šabloniem un nosacītības, tai jāpaver ceļš, lai varētu veidot to, kas redzams īstenībā. Par svarīgāko impresionisti uzskatīja sava laikmeta vizuālās realitātes atspoguļojumu, tās daudzveidīgo, individuālo parādību attēlojumu. Par lielāko rūpi kļuva, kā labāk un pilnīgāk gleznā attēlot redzamo pasauli tā nemitīgajās pārmaiņās, krāsu bagātībā un mainībā. Interesants ir fakts, ka galveno uzmanību veltīja tikai vienai īstenības pusei, proti, gaisa un gaismas izpētei, to ietekmei uz apkārtējo vidi un krāsu. Lai labāk uztvertu krāsu pārmaiņas, jaunie mākslinieki centās gleznot tikai ārā, brīvā gaisā. Tēmas un sižetus viņi saskatīja sava laika Parīzes dzīves ritējumā, tāpēc gleznoja Parīzes ielu skatus, bulvārus, kafejnīcas, bēru publiku, arī laikabiedru portretus un klusās dabas. Tātad tverti tika dažādi mirkļi, tie atveidoti attiecīgā brīža sajūtu ietekmē.
Impresionisms kā virziens spēcīgi ietekmējis arī citus mākslas veidus, to skaitā literatūru. Šķiet, ka pats šī virziena definējums ļoti skaidri pauž ideju, ko impresionisms sevī iekļauj: impresionisms (fr. impression- iespaids) ir iespaidu, sajūtu atveidotāja māksla. (4- 330) Dievināts tiek mirklis, acumirklis. Dažādas sajūtas ir svarīgākas par patstāvīgākām jūtām. Tātad akcents tiek likts uz subjektīvo. Neraugoties uz impresionistisko tekstu brīvo, stihisko uzbūvi, impresionisms nav kaislīgs, vētrains virziens, tas drīzāk ir novērojošs, pasīvs. Cīņas trūkums tiek kompensēts ar dažādu sajūtu notēlojumiem, ar viegla dzīves atveidi. Impresionisti ir lieli meistari smalku noskaņu notēlošanā. Vērība pievēršama literāro tekstu formai- to uzbūvei un stilam.
Lai gan impresionisms drīzāk ir aristokrātisks virziens, tas spējis iedzīvoties arī latviešu daiļradē. Latviešu glezniecībā ievērojamākie impresionisti ir J. Rozentāls, V. Purvītis, V. Zeltiņš u.c. Šis virziens šķitis interesants arī daudziem latviešu rakstniekiem- A. Birkertam, A.Baltpurviņam, A.Austriņam u.c. Manāms arī virzienu sajaukums ar romantismu J.Akuratera, K. Skalbes, Raiņa daros. Nereti impresionisms apvienojas ar reālismu, piemēram, V. Plūdoņa, J.Jaunsudrabiņa darbos. Viens no spilgtākajiem latviešu impresionisma pārstāvjiem literatūrā ir Antons Birkerts (1876- 1971). Viņš ir ne tikai rakstnieks, bet arī literatūrzinātnieks. Atbilstoši impresionisms virziena principiem rakstīti ne tikai viņa tēlojumi un skices, bet pat romāns „Pedagogi” (1908). Romānā A. Birkerts attēlojis savu dzīvi Valkas Grīnberga proģimnāzijā. Iepazīstoties tuvāk ar impresionisma iezīmēm romānā „Pedagogi” interesanti liekas fakti, ka pats A. Birkerts ir bijis pedagogs un 1905. gada beigās apcietināts un ieslodzīts Rīgas Centrālcietumā par piedalīšanos revolūcijā. Iespējams, ka šis viņa romāns nav pats spilgtākais impresionisma paraugs, tomēr tajā viegli saskatāmas daudzas šī virziena iezīmes. …
