Impresionisms un tā iespaids uz latviešu tēlotājmākslu

19.gs. vidū attīstījās impresionisms (no angļu val. – impression – mirkļa iespaids). Cilvēks sociāli bija neaizsargātāks kā līdz šim. Māksla sāka prasīt ļoti neadekvātu pasaules uztveri.
1863-1865 gadā Parīzē notiek skandāls, kura galvenais vaininieks ir mākslinieks Klods Monē. Viņš izstāda divus savus darbus “Brokastis zālē” un “Olimpija” mākslas salonā. Ar šo skandālu sākās impresionisms kā parādība mākslā. Impresionisti pirmie sāk strādāt plenērā (gleznošana dabā bez skicēm). Viņu attieksme pret dzīvi un pasauli kļuva individuāla. Plenērā glezno mirkļa iespaidu, šis iespaids tiek panākts vienīgi ar krāsu – triepiena metodi – tuvumā darbu neredz, vienīgi ķēpājumus. Impresionismā sižetam nav nozīmes, svarīga ir glezniecība. Publika nebija gatava šādai mākslas uztverei, tā uztver sižetu. Pirmie klasiskie impresionisti tiek uz visiem laikiem padzīti no salona. Viņi izveido Parīzes nostūrī mazo Salonu, taču nekad ar savu mākslu nespēj nopelnīt iztikai, tomēr nepiekāpjas saviem principiem, lai gan dzīves laikā netiek pārdota neviena glezna.
Latvijā impresionisms kā atsevišķs mākslas virziens neizveidojās, taču mākslinieki savos darbos atainoja vismaz kaut ko no tā , ko impresionisti bija radījuši.
Klasiskākie impresionisma pārstāvji – Eduards Monē (1832-1883), Klods Monē (1840-1926), Ogists Renuārs (1841-1919), Edgars Degā (1834-1917) un Kamils Pisaro (1830-1903). Latvijā – J. Rozentāla, J. Valtera, V. Purvīša darbos bija satopamas impresionisma iezīmes. …