Francijā 19. gs. 70. gados radās jauns mākslas virziens: mākslinieku grupa, ko pārstāvēja Klods Monē (1840-1926), Pjērs Ogists Renuārs (1841-1919), Kamils Pisaro (1830-1903), Alfreds Sislejs (1839-1899) u.c., devās ārā no studijas, lai gleznotu apkārtesošo pasauli. Lai brīvā dabā notvertu mirkli, viņi gleznoja ļoti ātri, īsiem triepieniem. Šo virzienu nosauca par impresionismu, un tas uz visiem laikiem izmainīja Eiropas mākslinieku attieksmi pret glezniecību.
Renuārs
Renuāra gleznā „Šūpolēs” (1876) skaidri redzams, ka impresionisti izmantoja krāsu triepienus, nevis spēcīgas formas un līnijas. Viņi attēlojot ēnas, melnās krāsas vietā izmantoja zilo, jo vēlējās uz audekla tvert krītošās saules gaismas vizuālos efektus.
Van Gogs
Holandiešu gleznotājs Vinsents van Gogs (1853-1890) pieņēma impresionistu gleznošanas manieri. Tomēr viņa darbos izpaudās jaunas, spēcīgas izjūtas, kas radās spēcīgo krāsu triepienu un virpuļu dēļ, piemēram, gleznā „Diendusa” (Siesta; 1889-1890). Van Gogs ir pazīstams kā postimpresionists (post – latīņu val. nozīmē „pēc”).
Neatzītais- Mūsdienās Van Goga darbu, piemēram, gleznu ar saulespuķēm, vērtība ir vairāki miljoni dolāru. Taču viņa dzīves laikā tos neviens nepirka. Van Gogs pārdeva tikai vienu gleznu.…
