19.gs. beigās Eiropas tēlotājā mākslā (glezniecība, tēlniecība, grafika) sākās būtisku un vispārēju pārmaiņu laiks. Līdz tam vairākus gadsimtus dažādu stilu un virzienu mākslinieki visumā pieturējās pie teorētiski apzināta vai intuitīvi un pašsaprotami praktizēta dabas atdarināšanas principa, ko kādreiz jau bija pauduši sengrieķu filozofi. Eiropai tas atkal kļuva aktuāli līdz ar renesanses stilu (renesanse - cilvēks, impresionisms daba).
Daba bija jāatdarina ne tikai tad, kad tika atveidota tieši uztverta un iepazīta ārpasaule, bet arī tad, kad tēlojuma objekti bija vēsturiski, mītiski, leģendāri vai alegoriski.
Impresionisms galvenokārt izveidojās kā glezniecības virziens. Tāpēc tieši krāsu lietojumā bija daudz jauninājumu, piem., krītošas, atstarotas gaismas. Atteicās no melniem, baltiem, pelēkiem un zemes krāsu toņiem. Kompozīcijā parādījās tuvplāna objekti (pamatā cilvēki).
Eduārs Manē (1832.-1883.g.) Uzaug Parīzē, ļoti pārtikušā ģimenē, tādēļ apkārt bija franču inteliģence. Grib kļūt par jūrnieku, bet izkrīt jūrskolas eksāmenā, tādēļ kļūst par jungu uz kuģa.
Atziņa: "Parādīt katra gleznotā modeļa savdabību un ar raksturīgiem gaišiem krāsas triepieniem jāpanāk dzīves izteiksmīgums".…