Indija un Ķīna vienmēr ir vilinājušas ar savu austrumniecisko šarmu: ar iespēju baudīt dabas daudzveidību, ar iecietību un pieticību it visā, ar mīlestību pret skaisto un cieņu pret senču pieredzi, tradīcijām un gudrību. Kaut arī visas Austrumu kultūras mums šķiet vienveidīgas, tās vienmēr bijušas dziļi neatkārtojamas. Katrai no Austrumu kultūrām ir savs savdabīgs skaistums un vienreizība. Vārds Indija cēlies no šīs zemes lielākās upes Indas vārda, bet senos laikos paši indieši upi dēvējuši par „Sindhu”.
Ķīna ir gandrīz tikpat sena kultūras zeme kā Indija vai Mezopotāmija, kur radusies viena no vissenākajām civilizācijām pasaulē. Ķīnieši ir viena no pasaules retajām tautām, kuras dzīve un kultūra rit tajā pašā teritorijā, kur tā sākusies. Ķīniešu tradicionālās kultūras pamatā ir „ķīniešu ceremonija”. Nevienā citā senajā civilizācijā nebija tik pamatīgi izveidota uzvedības normu sistēma.
Indija. Indijā ienākušie ārieši saglabāja stingri organizētu kopienu, kas bija nepieciešama, lai veiktu kolektīvo darbu – mūžamežu un džungļu nolīšanu, irigācijas darbus, cīņu pret plēsīgiem zvēriem. Ļaudis, kas piederēja pie kopienas, dzīvoja ciemos un kopīgi ierīkoja nepieciešamās ūdenskrātuves, akas, apūdeņošanas kanālus, aizžogojumus un veica citus darbus. Kopienai bija sava administrācija, kas organizēja tās dzīvi.
Ārieši nošķīra sevi no pakļautajiem vietējiem iedzīvotājiem, bet valdnieka ģimene, viņa administrācija un priesteri savukārt nodalīja sevi no pārējie āriešiem. Ārieši centās saglabāt savas reliģiski kulturālās tradīcijas un savu asiņu tīrību, kā arī hierarhiju savā vidū, radot varnu (noslēgta sabiedrības grupa) sistēmu, kas iedalīja iedzīvotājus reliģiskajos kalpotājos, aristokrātos un tautā, nošķiroties no vietējiem iedzīvotājiem.
Visaugstāko stāvokli ieņēma brahmaņu varna. Brahmaņi veica reliģiskos rituālus, upurēšanu, zināja Svētos rakstus, mācīja citus, viņiem bija jādod padomi valdniekam un ierēdņiem. Neskaitāmās paaudzēs brahmaņi apguva reliģiskos rituālus, himnas, glabāja tradīcijas. Viņiem bija liela teikšana valstī.
Otra augstākā varna bija kšatriji – militārā aristokrātija, kuras pienākums bija drošsirdīgi aizsargāt valsti un to pārvaldīt. Varas un prestiža ziņā kšatriji bija ļoti tuvi brahmaņiem, un abas šīs augstākās varnas sacentās par varu.
Vaišjas veidoja trešo varnu. Ļaudis, kas piederēja pie tās, nodarbojās ar zemkopību, lopkopību, tirzniecību, amatniecību un augļošanu. Visvairāk šājā varnā bija zemnieku. Vaišjas bija brīvi no karadienesta, jo viņu pienākums bija ražot un apgādāt valsti. Tomēr tiem bija jāpilda daudzi sabiedriskie darbi.
Šūdras bija zemākā varna, tās locekļu pienākums bija kalpot trim augstākajām varnām. Šūdrām bija aizliegts klausīties Svētos rakstus, piedalīties dažos reliģiskajos rituālos un ieņemt amatus. …
