Pasaules uzskata izpratnes pamatā ir problēmas nostādne un tās loģisks risinājums. Pasaules uzskats, dzīves izpratne un citi garīgie faktori nosaka attieksmi pret sabiedrību, līdzcilvēkiem, labo un ļauno, dzīves jēgu un indivīda darbību.
Es referātā gribu analizēt Indriķa kristīgās pasaules uztveri, viņa attieksmi pret Dievu, viduslaiku vēsturiskajiem notikumiem latviešu un igauņu ciltīs 12. gadsimta 80. - 90. gados un 13. gadsimta pirmajā ceturksnī, iepazīt kristietības ideju īstenošanos Livonijā hronista interpretācijā.1 Tā ir tipiska viduslaiku reģiona vēsture autora subjektīvā skatījumā. Hronikas pētnieks V. Biļķins raksta “Pieejot pie hronista Indriķa, jāsaka, ka arī viņš kā viduslaiku cilvēks ir sacerējis savu hroniku tā laika garā, smeldamies savus uzskatus no tām idejām, kas izaugušas ... no Sv. Augustīna mācībām.”2 Ieskatoties hronikas saturā, viduslaikiem raksturīgo sakrālās vēstures notikumu norises shēmu Baltijā, manuprāt, izsaka šādas rindas: ”Dievišķā providence, atcerēdamās Rahabu un Bābeli, tas ir, nomaldījušos pagānus, mūsu, jaunajos, laikos ar savas mīlestības uguni šādi atmodinājusi elku pielūdzējus līvus no elkdievības un grēku miega.”3 Viduslaiku cilvēks sevi ieskaitīja par jaunā laika sācēju, viņa apziņas uztvere vienmēr balstījās tagadnē un tāds viņš jāsaprot.4 …