Inflācija jeb cenu pieaugums pasaules tautsaimniecībā radās laikā, kad savstarpēju norēķinu veikšanai cilvēki sāka izmantot naudu. Ilgu laiku cenu kāpuma problēmas cēloņi nebija skaidri ne zinātniekiem, ne ekonomiskās politikas īstenotājiem. Vēl pagājušā gadsimta 60.gados populārs bija uzskats, ka eksistē tieša un nemainīga sakarība starp inflāciju un ekonomisko aktivitāti valstī, tāpēc valsts centrālā banka, izvēloties noteiktu pieļaujamās inflācijas lielumu, spēj panākt bezdarba līmeņa samazināšanos un tautsaimniecības izaugsmi. Tomēr pasaules attīstīto valstu pēdējo trīsdesmit gadu pieredze uzskatāmi liecina, ka šāds pieņēmums ir maldīgs, jo visi centieni ar ekspansīvas monetārās politikas palīdzību veicināt tautsaimniecības izaugsmi ilgākā laika posmā beigušies neveiksmīgi un izraisījuši augstu inflāciju. Tāpēc vairākums attīstīto valstu centrālo banku ir pārliecinātas, ka valsts tautsaimniecības ilgtermiņa izaugsmes būtisks priekšnosacījums ir cenu stabilitāte.
Ar inflāciju ekonomikas teorijā saprot vispārēju cenu līmeņa celšanos vai arī naudas vērtības krišanos ilgstošā laika periodā1.
Pastāv maldīgs priekšstats, ka inflācija raksturīga tikai papīra naudai, taču inflācija bija vērojama arī laikā, kad tika izmantotas zelta un sudraba monētas. Ja viduslaikos vai jaunajos laikos kādā valstī pēkšņi ievērojami palielinājās zelta un sudraba daudzums, bet kopējā preču masa nemainījās, sākās tieši tādi paši inflācijas procesi kā mūsdienās. Visslavenākā zelta un sudraba naudas inflācija sākās pēc lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmeta. Spāņu konkistadori izlaupīja Amerikas senās civilizācijas, un Eiropā ieplūda milzīgas zelta un sudraba masas, kurām nebija nekāda preču seguma. Šis lielais zelta un sudraba daudzums Eiropā radīja inflāciju, kura ekonomikas literatūrā tiek dēvēta par "lielo cenu revolūciju". Tā izraisīja daudzu sīku muižnieku izputēšanu, jo zemes nodevas tika fiksētas nemainīgas, bet iztikai nepieciešamo preču cena sāka pieaugt nekontrolēti.…
