Ar inflāciju ekonomikā saprot vispārēju cenu līmeņu celšanos vai arī naudas vērtības krišanos ilgstošā laika periodā. Pieaugot naudas masai, lidzsvars tās apgrozībā tiek izjaukts; naudas pieprasījums pārsniedz tās piedāvājumu. Jauns lidzsvars naudas apgrozībā tiek panākts, pieaugot preču cenām sabiedrības mērogā.
Kā inflācijas mēru bieži izmanto patēriņa preču cenu indeksu(PCI), ko nosaka tipiskam patēriņu grozam katru mēnesi. Tas pirmoreiz tika izmantots Pirmā paasaules kara laikā, lai regulētu kuģu būvētāju algas ASV.
Patēriņa preču indeksa nepilnība ir tā, ka tas neatspoguļo atsevišķu patēriņa preču pieprasījuma izmaiņas, ja mainās to cenas (piemēram, benzīna cenu celšanās izsauc ekonomiskāku automašīnu ražošanu). Šā iemesla dēļ PCI dažreiz pārspīlē dzīves dārdzības izmaiņas.
Kā inflācijas mēru dažkārt izmanto arī ražotāju cenu indeksus par dažādām preču grupām. Šeit inflācijas parādības izpaužas ātrāk un pakāpeniski attiecas uz galaprecēm. Tādējādi ir iespējams paredzēt inflācijas īpanības nākotnē.
Tā kā inflācijai ir raksturīgs gan cenu pieaugums, gan arī naudas vērtības samazināšanās, tad inflācijas pamatcēloņi meklējami gan tirgus sektorā,kur veidojas cenas, gan arī naudas apgrozības sfērā, kur formējas tās pieprasījums.
Inflāciju klasificē pēc vairākām pazīmēm. Izplatītākās metodes ir inflācijas noteikšana pēc tās rašanās cēloņiem un pieauguma tempiem.
Tā kā inflācijai ir raksturīgs gan cenu pieaugums, gan arī naudas vērtības samazināšanās, tad inflācijas pamatcēloņi meklējami gan tirgus sektorā, kur veidojas cenas, gan arī naudas apgrozības sfērā, kur formējas tās pieprasījums.atkarībā no cēloņiem tiek izdalīta pieprasījuma inflācija un izmaksu inflācija.…
