Inflācija – (latīņu val. inflatio „uzpūšana”) – naudas pirktspējas (reālās vērtības) krišanās, kas notiek, izlaižot apgrozībā lieku naudas daudzumu, kam nav preču un pakalpojumu seguma. [3, 305.lpp.] Inflācija ir straujš cenu kāpums. Inflācija nozīmē, ka preces un pakalpojumi ir vairāk novērtējami ne kā nauda.
(http://www.investorglossary.com/inflation.htm)
Ar inflāciju saprot vispārēju cenu līmeņa celšanos vai arī naudas vērtības krišanos ilgstošā laika periodā. [1, 51. lpp.] Mūsdienās naudas seguma nodrošināšana ir sarežģīts, sabiedriski ekonomisks process. Tieši preču cenu izmaiņas nosaka kopējo inflācijas līmeni. Šajā momentā mijiedarbojas tirgus mehānisms, kas saskaņo piedāvājumu un pieprasījumu, ar to, kas sagaidāms no politiskajām izmaiņām. Politiskā vide valstī ir saistīta ar inflāciju, kas pēc būtības ir ekonomisks process un lielā mērā nosaka parādības, kas atrodas aiz ekonomikas izpētes robežām.
Ir šādi inflāciju veidi:
1) pieprasījuma inflācija;
2) izmaksu inflācija.
Tā kā inflācijai ir raksturīgs gan cenu pieaugums, gan arī naudas vērtības samazināšanās, tad inflācijas pamatcēloņus jāmeklē gan tirgus sektorā, kur veidojas cenas, gan naudas sfērā, kur veidojas tās pieprasījums. Atkarībā no inflācijas cēloņiem izšķir pieprasījuma un izmaksu inflāciju.
Tādu situāciju, kurā ir „pārāk daudz naudas un pārāk maz preču”, bieži sauc par pieprasījuma inflāciju. Ja preču pieprasījums palielinās ātrāk nekā ražošanas iespējas to apmierināt, cenas pieaug. Šis inflācijas veids ir ļoti aktuāls laikā, kad dažādu iemeslu dēļ valsts ekonomika ir sagrauta vai tiek radikāli pārkārtota, piemēram, Pirmā un Otrā pasaules kara laikā, pārejas periodā no plāna uz tirgus ekonomiku. Pieprasījuma inflāciju izraisa pirktspējas pārpalikums, kas rada cenu celšanos.
Pieprasījuma inflāciju raksturo situācija, kad tautsaimniecībā, salīdzinot ar naudas daudzumu, ir pārāk maz preču jeb pieprasījums aug straujāk nekā ražošanas iespējas, kas izsauc cenu celšanos.…
