Inflācijas īpatnības un pārvarēšanas ceļi Latvijā

Ar inflāciju ekonomikas teorijā saprot vispārējas cenu līmeņa celšanos vai arī naudas vērtības krišanos ilgstošā laika periodā. Inflācija kļūst par diezgan tipisku parādību pēc Pirmā pasaules kara, visās valstīs pakāpeniski atceļot Zelta standartu. Cenu pieaugums un naudas vērtības samazināšanās bija vērojama arī pastāvot Zelta standartam, tomēr tad naudas vērtība stabilizācija kopumā bija nodrošināta un minētās parādības izsauca citi iemesli. Jāņem vērā, ka jebkurš cenu pieaugums nav jāuzskata par inflāciju, kamēr nav izanalizēti tā cēloņi. Inflācija ir naudas apgrozību saistību parādība, taču būtu nepareizi tās cēloņus meklēt tikai apgrozības sfērā. Tā nav vienkārši lieka nauda. Šajā gadījumā inflāciju varētu likvidēt, noregulējot naudas daudzumu apgrozībā. Galvenais inflācijas iemesls ir disproporcijas tautsaimniecībā, kuras izjauc līdzsvaru starp pieprasījumu un piedāvājumu, starp izdevumiem un ienākumiem, starp nozarēm un tml. Lai novērtētu inflācijas līmeni, nepieciešams noteikti rādītāji. Tomēr precīzi noteikt inflācijas līmeni ir sarežģīti, jo ne katru cenas pieaugumu var uzskatīt par inflāciju. Tā, piemēram, preču kvalitātes uzlabošana var izsaukt cenu palielināšanos, bet šajā gadījumā pieaugs preču izmaksas, kas arī būs tiešais cēlonis cenu pieaugumam. Tāpēc, lai aprēķinātu inflācijas līmeni izmanto Laspeiresa cenu indeksu, ko pazīstam kā patēriņu cenu indeksu.