Lai varētu izprast sabiedrību, kurā mēs dzīvojam sociologiem vajadzēja attīstīt pētniecības metodes – metodes informācijas un datu iegūšanai, tādas kā anketēšana, intervija un novērošana, kā arī, lai iegūtu sev nepieciešamos datus sociologi var arī izmantot jau esošos datu avotus tādus kā oficiālās statistikas vai citas publikācijas. Tātad informāciju pētniecības nolūkam var iegūt galvenokārt izmantojot divas pieejas: kvantitatīvo un kvalitatīvo pētniecību. Agrākās pētniecības formas var attiecināt uz dabas zinātnēm, tādām kā: bioloģija, ķīmija, fizika, ģeoloģija u.c. Šie pētījumi orientējās uz izgudrojumiem, kurus mēs varam kaut kādā veidā novērot vai izmērīt. Šis process attiecināms uz kvantitatīvo pētniecību. Daudz vēlāk pētnieki sāka strādāt sociālās zinātnēs: psiholoģijā, socioloģijā, antropoloģijā u.c. Viņi bija ieinteresēti izzināt cilvēka uzvedību un cilvēka sociālo pasauli. Zinātnieki atklāja grūtības mēģinājumā izskaidrot cilvēka uzvedību ar vienkārši izmērāmiem terminiem. Mērvienības uzrāda cik bieži, vai cik daudz cilvēku uzvedas konkrētā gadījumā, bet tie nav adekvāti atbildēt uz jautājumu ”kāpēc?”. Pētniecību, kas orientēta uz mūsu izpratni par to, kāpēc lietas mūsu sociālā pasaulē ir tādas kādas tās ir, un kāpēc cilvēki darbojas tieši tā un ne savādāk, sauc par kvalitatīvo pētniecību.
Kādreiz kvantitatīvās un kvalitatīvās metodes uzskatīja par savstarpēji pretējām un nesaderīgām, bet tagad aizvien vairāk sociologu abas pieejas dažādi kombinē. Piemēram, fokusgrupas metode ilgu laiku izmantota papildus aptaujām, kas ir kvantitatīva pētījumu metode, bet tagad ar to papildina ietverto novērošanu. …
