Mēs piedzimstam ar pieciem maņu orgāniem: redzi, dzirdi, tausti, garšu un ožu. Ar to palīdzību mēs, tā kā „melnā kaste”, saņemam informāciju no ārienes. Šī informācija tiek nodota smadzenēm, kur to apkopojot un apstrādājot iegūstam apkārtējās pasaules kopainu. Šīs sajūtas saucas „mana pasaule” vai „šī pasaule”. Precīzāk sakot, nav zināms, kas pastāv ārpus manis. Es tikai nosaku savu reakciju uz kaut kādu ārēju iedarbību.1
Atrazdamies kontaktā ar apkārtējo pasauli, cilvēki iegūst zināšanas ne tikai sajūtu, bet arī uztveres veidā. Noģide jeb uztvere (Wahrnehmung) ko dēvē arī par percepciju, ir vienādu vai dažādu sajūtu apvienojums, un tā tad pilnīgāks iespaids par priekšmetiem. Šīs abas atspoguļojumu formas - sajūtas un uztvere ir vienoti jutekliskās izziņas procesa posmi. Taču katrai raksturīga sava īpatnība. Ja sajūtas mūsu apziņā atspoguļo objektu atsevišķas īpašības, tad uztvere rada priekšmeta tēlu kopumā, atsedzot visu daļu kopsakarus.
Uztvere nav iespējama bez sajūtām. Uztvere ietver gan sajūtas, gan cilvēku agrāko pieredzi priekšstatu un zināšanu veidā, sniedzot vizuālu informāciju par attēlojamā objekta īpašībām - lielums, forma utt. Visi cilvēki vienu un to pašu priekšmetu uztver citādi. Apercepcija ir priekšmetu vai dažādu notikumu uztvere ne tikai ar jutekļiem vien, bet arī ar individuālā, t.i. cilvēka kā īpatnējas personas viedokļa. …