Pretēji Indijas un Ķīnas kultūrām, kuras nepārtraukti attīstījušās no vissenākajiem pirmsākumiem līdz mūsdienām, par Amerikas senajām kultūrām diemžēl jāsaka, ka tās beigušas pastāvēt aptuveni pirms četrsimt gadiem, kaut arī paši šīs kultūras nesēji turpina dzīvot savos pēcnācējos, kurus šajā kontinentā varam sastapt arī šodien.
Laika gaitā radušās dažādas versijas par ceļiem, pa kādiem senie cilvēki nonākuši Amerikā. Visticamākā no tām izsaka pieņēmumu, ka aptuveni pirms 30 – 40 tūkstošiem gadu Sibīriju ar Aļasku savienojusi sauszemes pāreja, pa kuru no Āzijas kontinenta klejojošās pārceļotāju ciltis, sekojot medījumam, nonākušas Ziemeļamerikā. Pirms 12 tūkstošiem gadu tās sasniegušas Centrālameriku, bet astotajā gadu tūkstotī jau bija šķērsojušas visu Dienvidameriku. Ir atsevišķas versijas, kurās apgalvots, ka Dienvidamerikā pārceļotāji nonākuši jau 20.gs. p.m.ē.
Atšķirīgi no Indijas un Ķīnas, Jaunās Pasaules pašas senākās kultūras neveidoja milzīgas impērijas. Tās drīzāk bija etniskas grupas, kuras vienoja izcelsmes, mitoloģijas, bieži vien arī tradīciju kopība, bet nodalīja valodas atšķirības. Tās varēja savā starpā apvienoties, nošķirties un atkarībā no situācijas mainīt savu apmešanās vietu . Ap 2500. – 1500.g. p.m.ē. dažas no šim grupām pārorientējās uz zemkopību, veidojot pastāvīgas apmetnes, kas pamazām tapa par civilizāciju centriem. Kā nozīmīgākās varam minēt maiju un acteku civilizācijas Centrālamerikā un inku valsti Dienvidamerikā. Šo kultūru savdabība neļauj tās sajaukt ar ne vienu no Vecās pasaules kultūrām. Visspilgtāk tā izpaužas mitoloģijā, arhitektūrā un mākslā.
Meklējot Centrālajā Amerikā maiju un acteku kultūru priekštečus, nonākam pie arheologu liecībām par senāko Amerikas pilsētu Laventu un tās cēlajiem olmekiem (šīs nezināmās civilizācijas nosaukums dots pēc olmeku cilšu grupas, kas 11. – 14. gs. dzīvoja Meksikas teritorijā, Tobasko un Verakruskas tropiskajās zemienēs). Šīs kultūras pastāvēšana tiek datēta, sākot ar 2. gt. Vidu p.m.ē. līdz pat mūsu ēras pirmajiem gadsimtiem, bet par īpašu uzplaukuma periodu uzlūkots laiks no 800. – 400. g. p.m.ē.
Inki jeb inku tauta sākotnēji ir neliela indiāņu cilts, kas 12. – 13. gadsimtā izveido vienu no senākajām Dienvidamerikas civilizācijām. Inki kļūst par iepriekš minēto kultūru mantiniekiem. Inku valsts priekšgalā atrodas Inka, Saules dieva dēls, neierobežots valdnieks – augstākais inks.
Senie Inki dzīvoja tur, kur tagad atrodas Peru. Inku valsts bija Tauantinsuja. Inki runāja kečvu valodā. Inku civilizācijas pirmsākumi meklējami aptuveni 1100. g.m.ē., inku valsts pastāvēja aptuveni 300 gadu. Galvaspilsēta bija Kusko – tai bija divas daļas – augšējā Kusko un apakšējā Kusko. Augšējā mita vienkāršās tautas pārstāvji, bet Dienvidu daļā mita inku aristokrātija.
Inkiem bija vairāki nozīmīgi tempļi – Saules templis, Varavīksnes templis, Mēness templis, Veneras templis, Pērkona un Zibens tempļi. Tie bija loti krāšņi un skaisti. No ārpuses visi bija apstrādāti ar zeltu, bet no iekšpuses kā nu kurais. Tajos bija mūmijas, altāri un rotājumi.
Kusko pilsētā bija zelta dārzs, kuru paši inki dēvēja par astoto pasaules brīnumu. Tajā visi izvietotie koki, augi un dzīvnieki bija izgatavoti no zelta.…
