Inkvizīcija kā noziedzības apkarošanas sistēma

Kristiešu bīskapi trijos kristietības vajāšanas gadsimtos bija kļuvuši labi tiesneši, jo, atrodoties ārpus likums, tiem vajadzēja taisnīgi izšķirt visus iespējamos strīdus. Situācija jūtami mainījās uz slikto pusi pēc tam, kad Baznīca ieguva politisko un līdz ar to arī publisko tiesu varu. Bīskapi civillietas izskatīja neobjektīvi un bieži tās iztiesāja Baznīcai vai garīdzniecības par labu. Baznīcas tiesas spriedums stājās spēkā desmit dienu laikā. Spriedumu apelācijas kārtībā varēja pārsūdzēt laicīgajās tiesās. Līdz ar Baznīcas centralizāciju radās trīspakāpju tiesas:
pirmā līmeņa tiesa – vietējās Baznīcas tiesa, kuru varēja nodibināt, ja tajā bija vismaz viens bīskaps;
otrā līmeņa tiesa – apelācija, tajā bija trīs bīskapi (Baznīcas apelācijas komisija);
trešā līmeņa tiesa – kasācija, tajā bija imperators vai pāvests (atkarībā no laika perioda, kurā skatīja lietu)
Trīspakāpju sistēma bija laba tikai tad, ja tā tika ievērota un kopta. Baznīcā tā izrādījās maz efektīva, ņemot vērā pāvesta vai imperatora rangu un aizņemtību.1 Inkvizīcijas laikā teorētiski arī pastāvēja trīspakāpju tiesas sistēma, bet praktiski viņa nedarbojās, vai darbojās tikai strīdus gadījuma starp baznīcu un imperatoru, vai starp Baznīcas garīdzniecības pārstāvjiem. …