Intelektuālās tieksmes traktējums Platona sokratiskajā ētikā

Aplūkojot dažādu autoru viedokļus par sengrieķu sabiedrību, kultūru un tās izpausmes formām, kā arī ētiskajiem ideāliem, jāsecina, ka liela nozīme tam, kā tika vērtēts cilvēka dzīves saturs, tika veltīta tieši viņa veikumam veseluma (tā, ko mēs šodien saucam par sabiedrību) labā. Par to liecina arī tā laika pilsētvides arhitektūrai raksturīgās iezīmes – svarīgākās vietas pilsētā bija agora, tirgus un tempļi. Pietam, pēdējās minētās celtnes nebija paredzētas ceremonijām un lūgšanām, bet gan kalpoja kā konkrētās dievības mājvieta, līdz ar ko cilvēku pietuvošanās robeža izpaudās tā, ka ceremonijas notika ārpus tempļa (B. Zevi, 1957); atsevišķās interpretācijās norādīts, ka tieši šāds risinājums saistāms ar klimata priekšrocībām. Viss iepriekšminētais norāda uz to, ka politiskais un pilsētvide (attieksme pret to un noderība tai) lielā mērā bija saistītas: „grieķiem ‘privātais’ vai ‘savas intereses’ bija pretmets ‘politiskajam’. Atšķirībā no mūsdienu izpratnes par līdzdalību [pilsētas telpā] politiskais senatnē [ancient-times] tika saprasts kā kopējais un tas, kas attiecas uz visiem. [...] Noelle MakAfī [N. McAfee] norāda, ka grieķiem bija uzstādījums nedomāt par sevi pašu [the self] kā substanci. Pats [the self] bija tikai tik stiprs, cik stipra bija politiskā iekārta, kurai tas piederēja.” Līdz ar to cilvēka ideāla koncepts atbilda pilsētvides prasībām, citiem vārdiem – cilvēka galvenais uzdevums bija kalpot ‘būt noderīgam’ nozīmē politiskajai iekārtai un par šī uzdevuma īstenošanu tika domāts kā par godājamu. …