Vēl pavisam nesen jēdziens ,,autora tiesības’’ skāra tikai nelielu sabiedrības locekļu daļu visā pasaulē, lielākoties tie bija literāro darbu autori, mūziķi, mākslinieki, kā arī citi intelektuālo vērtību radītāji. Taču laika gaitā arvien straujāk sāka mainīties sabiedrības garīgās vērtības un līdz ar ko arvien straujāk sāka attīstīties garīgā pasaule, kas sekmēja jaunu intelektuālā darba veicēju rašanos, kā arī to jaunradīto mākslas darbu izmantošanas virzienus. Strauji un progresīvi attīstoties tehnikas līdzekļiem, arvien aktīvāk raidorganizācijas, teātru darbinieki un koncertu rīkotāji sāka izmantot autoru intelektuālā darba rezultātus – dažādus mākslas darbus. Uz šodienu var droši apgalvot, ka lielākā sabiedrības daļa vairāk nevar iedomāties savu dzīvi bez autoru radītajiem darbiem. Mēs sastopamies ar intelektuāla darba rezultātiem un to izmantošanas noteikumiem un prasībām katru dienu, vienalga kurp mēs dodamies un ko darām. Gan skolās, gan universitātēs tiek iegūtas zināšanas no dažāda veida mācību līdzekļiem – noteiktu personu vai arī personu grupu intelektuālā darba rezultātā radītie darbi. Ja mēs sēžam mājās un ērti iekārtojušies mīkstā krēslā skatāmies kādu raidījumu, kas arī ir noteiktas personas intelektuālā darba rezultāts, vai arī mēs dodamies uz kafejnīcu, diskotēku, kino, teātri – visur dzirdam, redzam vai lasām kādu noteiktu personu intelektuālā darba rezultātā iegūtos augļus. Dzīve nav iedomājama bez autoriem un viņu darbiem. Pašlaik gandrīz visās pasaules valstīs, tai skaitā arī Latvijā, ir izveidotas organizācijas, kuru uzdevums ir aizsargāt autoru tiesības un to radītos darbus.
Autoru tiesību aizsardzība radās salīdzinoši nesen, kas bija saistīts ar nepieciešamību aizsargāt un regulēt arī tādu preču un priekšmetu, kā mākslas darbi, radītāju un īpašnieku tiesības, kuru darbus nebija tik vienkārši pirkt un pārdot, kā galdus vai kādas citas ķermeniskas lietas, kurām materiālā vērtība ir nosakāma vienkārši, tās aplūkojot, sataustot. Mākslinieku radītos darbus bieži vien nevarēja ne saskatīt ne sataustīt, tikai dzirdēt, piemēram, dziesmas vai literāros darbus. Visi mākslas darbu ir bezķermeniski, radīti ar intelektuālo spēju radošo pielietojumu. To vērtību nevar noteikt pielietojot tarifu likmes vai aplūkojot un salīdzinot tos ar citiem priekšmetiem, jo katrs mākslas darbs ir individuāls, neatkārtojams tāds, kas parāda tā radītāja – autora, dvēseli, iekšējo pasauli. Tātad autoru darbi ir viņu intelektuālas īpašums.
Saskaņā ar Autortiesību likumu, ar jēdzienu ,,autors’’ ir jāsaprot fiziska persona, kuras radošo intelektuālo un māksliniecisko spēju rezultātā radīts konkrētais darbs. Tas nozīmē, ka autors ir sākotnējs jeb pirmatnējs autortiesību subjekts.
Iesākot sarunu par autortiesību aizsardzību noteikti jānoskaidro, ko tad ir jāsaprot ar jēdzienu ,,autortiesības’’, no kā tas ir radies un kāpēc minētās tiesības ir jāaizsargā. Autortiesību politikas nostādne un galvenais uzdevums ir garantēt atbilstošu autoru tiesību aizsardzību uz viņu intelektuālā darba rezultātiem, kā arī veikt visu nepieciešamos pasākumus autora radošās darbības atbalstīšanā. Autortiesības ir tāda tiesību nozare, kurai ir gan mantisko, gan personisko tiesību raksturs. Šis tiesību režīms ir pielīdzināms tiesībām uz kustamu mantu Civillikuma izpratnē, taču tās nevar būt par īpašuma prasības objektu.[1]…
