No šāda viedokļa, Hitlers acīmredzot neapzinājās, ka viņam bija paveicies, uzsākt preventīvu karu pret Padomju Savienību 1941. gada 22. jūnijā, jo, ja operācija Barbarossa tiktu pārcelta vēl vismaz par vienu mēnesi, tad Hitleram, iespējams, nāktos padarīt sev galu nevis 1945. gadā, bet krietni agrāk. Suvorovs atzīmē, ka šo faktu pamazām apstiprina mūsdienās iznākušie padomju militārpersonu memuāri un arhīvu dokumenti, kas lielākoties norāda uz 1941. gada 6. jūliju kā Padomju Savienības uzbrukuma datumu Vācijas okupētajai Eiropai. No šāda pieņēmuma Suvorovs secina, ka komunistiskā Padomju Savienība bija gatava karam un, ka, pateicoties nelielam veiksmes faktoram, Vācijai to izdevās apsteigt tikai par nieka 14 dienām. Līdz ar to, ja Hitlers atkārtoti būtu atlicis iebrukumu Padomju Savienībā, tad visticamāk, ka jau jūlijā sākumā sekotu padomju invāzija Viduseiropā, pēc kuras Sarkanajai armijai vajadzētu izskatīties kā Eiropas ”atbrīvotājai”. Interesants ir arī fakts, ka viens no padomju armijas ģenerāļiem Semjons Ivanovs vēlāk atzīmēja: citēju „[..] vācu karaspēkam izdevās mūs apsteigt burtiski par divām nedēļām.”33
Lai gan pie šāda paša viedokļa pieturas arī jau pieminētais Pļešakovs, viņš šajā jautājumā ir piesardzīgāks, norādot, ka arhīvos vēl nevienam nav izdevies atrast neapstrīdamus pierādījumus, kas plānoto padomju uzbrukumu ļautu identificēt ar kādu konkrētu datumu, ko būtu parakstījis pats Staļins. Tomēr, pēc autora domām, jaunās liecības rāda, ka padomju tautas vadonis tā plānošanu uzsāka jau 1940. gada vasarā un cerēja sākt uzbrukumu divus gadus vēlāk. Šādu izteikumu Pļešakovs pamato ar faktu, ka Staļins nešaubījās, ka kādudien Hitlers savu plēsonīgo skatienu pavērsīs arī pret Padomju Savienību, taču, pēc Staļina domām, tam nevajadzēja notikt līdz 1942. gada pavasarim, iekams Lielbritānija nebija nospiesta uz ceļiem. Vārdu sakot, viņš ticēja, ka Vācijas ģenerālštābs nepieļaus savai valstij karot divās frontēs, kā tas savulaik bija noticis Pirmajā pasaules karā.34…
