Internets – informācijas tīkls, kas apvieno citus tīklus un datorus, kas apmainās savā starpā ar informāciju, visā pasaulē.
Šajā definīcijā pilnīgi trūkst jebkāda personīga faktora. Sākotnēji vispasaules tīkls tika radīts vienīgi informatīvajiem mērķiem, bet līdz ar tā paplašināšanos un globalizāciju cilvēkam tīklā ir tikpat svarīga loma kā tehniskajam nodrošinājumam. Daudzi pārmet Internetam tā bezpersoniskumu, bet līdz ar jauno tehnoloģiju izplatīšanos Internetam tiek piešķirtas personiskās īpašības. Precīzāk, pats cilvēks līdz tādai pakāpei iesaistījās un iedzīvojās kibertelpā, ka izslēgt personisko faktoru jautājuma par vispasaules tīkla pētīšanu tagad ir neiespējams.
Neapstrīdams fakts ir tas, ka Internets ir milzīga informācijas krātuve. Tomēr tādas Interneta iespējas, kā operativitāte, ātrums sakaru pieejamība starp lietotājiem dažādos attālumos, ļauj izmantot to ne tikai kā izzināšanas rīku, bet arī kā komunikācijas līdzekli.
Šajā referātā es centos izpētīt Interneta kā saziņas līdzekļa iespējas un īpašības. Tika veikts arī praktisks pētījums – aptauja, kuras mērķis bija uzzināt vidusskolēnu attieksmi pret Internetu kā alternatīvu vispārpieņemtajiem saskarsmes līdzekļiem.
Savā aptauja es biju iekļāvusi jautājumu, kurā piedāvāju jauniešiem, ko viņi uzskata par virtuālo realitāti. Šeit es apkopoju visinteresantākās atbildes.
“Šķietama, izdomāta realitāte. Bet trīsdimensiju.” – Piebildi par 3D vajadzētu atzīmēt par principiālu. Starp citu tāda definīcija atņem divdimensiju animācijai un grāmatām izredzes saukties par virtuālo realitāti. Turklāt atklāts paliek jautājums, vai Internets ir trīsdimensiju vai nav.
“Pasaule, kas nav reāla, bet ir izveidota tavā prātā ar datora palīdzību. Šī pasaule sastāv no ķiveres, cimdiem utt,” – (šeit ir domātas palīgierīces, ko izmanto, lai radītu pārvietošanās ilūziju kibertelpā).
“Virtuālā realitāte ir kaut kas spilgts un nemierīgs.”
“Tā ir īstās pasaules aizvietošana. Jauna realitāte, kas ir labāka par īsto.” – Tā ir piemērota atbilde interneta narkomāniem, kas izjūt atkarību no virtuālajām attiecībām.
“Tie ir priekšmetu nenoteikti atveidi vai jūtu attēlošana nenoteiktā stāvoklī.” – Mēs nevaram dzirdēt sarunas biedra balsi. Arī redzēt viņu nav iespējams.
“Tā ir šķietama pasaule, kas īstenībā neeksistē, bet tomēr var izrādīties reāls.” – Es piekrītu, ka vismaz sajūtas, kas rodas pēc kibertelpas lietošanas, var būt pilnīgi reālas, piemēram, galvas reibšana, bailes, prieks vai azarts.
“Tā ir nereāla pasaule, kurā jūs jūtaties kā īstajā dzīvē.”
Visas cilvēces vēstures garumā alternatīvajām un mākslīgajām realitātēm bija dažādas formas. Piemēram, to pašu televizoru var uzskatīt par virtuālās realitātes radīšanas līdzekli. Te var pieminēt arī datorspēles (tai skaitā tīkla spēles), kur ir pieejams plašs virtuālo pasauļu klāsts, sākot ar primitīvākajām, kur spēlētājs izdara izvēli, ievadot “Y” vai “N”, un beidzot ar vissarežģītākajām – ar stereoskopisko redzi, ar gandrīz reālo skaņas pavadījumu un izjūtām.
Virtuālā reālitāte ir interaktīvs grafisks (mazākā mērā skaņas un taustes) kibertelpas attēlojums.
1984. gadā Viljams Gibsons publicēja savu romānu “Neuromancer”, kurā pirmoreiz ieveda kibertelpas jēdzienu: “Kibertelpa ir saskaņota halucinācija, ko katru dienu izjūt miljardi parasto operatoru visā pasaulē”. Pēc Gibsona romāna publicēšanas par kibertelpu sāka saukt telpu, ko veido vispasaules telekomunikāciju tīkls un citi sakaru un komunikāciju datoru sistēmas.…
