Žurnālists informācijas iegūšanai izmanto daudzus paņēmienus, piemēram, aptaujā paziņas, veic zvanus uz medicīnas un policijas iestādēm, apmeklē tiesas sēdes, ziņu konferences un citādos veidos. Tomēr lielākā daļa žurnālistikas balstās uz intervijām. Lai arī citi informācijas iegūšanas paņēmieni var būt vērtīgi pētniecībā, visvairāk žurnālisti paļaujas tieši uz sarunām ar cilvēkiem, kuri arī ir ziņu informācijas avoti.1
Intervijas iedalās gan pēc tā, kādā veidā tās tie veiktas, piemēram, telefonintervija vai intervija aci pret aci ar intervējamo jeb tā sauktā face-to-face intervija. Tāpat tās var izdalīt pēc medija, kuram intervija ir paredzēta: radio, televīzijai vai drukātajiem medijiem, kā arī pēc tās pamatmērķa – informatīva, viedokļa iegūšanas vai personības intervija.
Intervija var būt neformāla saruna tirdzniecības vietā, iepriekš norunāta un sagatavota formalitāte ar vietējo amatpersonu, papļāpāšana ar nejaušu radio klausītāju, kas piezvanījis uz studiju, papildus telefonintervija vai arī intervija notikumu vietā televīzijas ziņām. Neatkarīgi no intervijas veida, galvenais žurnālista mērķis ir izdibināt informāciju – faktus un viedokļus par kādu jautājumu, situāciju vai cilvēku. Intervijas var tikt izmantotas informācijas vākšanai par konkrētu atgadījumu vai ieskatam kādā personībā no cilvēciskā skatupunkta.2
Neatkarīgi no tā vai intervijas laikā žurnālists saskaras ar intervējamo personu vaigu vaigā, vai arī tā risinās pa telefonu, svarīgākais pasākums ir nopietna un detalizēta gatavošanās intervijai. Pirms intervijas nepieciešams iegūt informāciju par intervējamo personu, pašu notikumu vai situāciju un noformulēt intervijas mērķi un galvenos jautājumus, kurus intervijas laikā nepieciešams izdibināt un noskaidrot.…
