Īpašuma atsavināšanas tiesības aprobežojumi kā lietu tiesību institūts ir ļoti nozīmīgs, jo ar tā palīdzību ir iespējams ierobežot Latvijas Republikas Satversmes 105.pantā noteiktās īpašuma tiesības. Respektīvi, aizliegt īpašniekam iespēju atsavināt viņa mantu.
Īpašuma atsavināšanas aizliegumi lietām bieži tiek jaukti (kā norāda profesors Rozenfelds) ar lietām, kuras ir izņemtas no civiltiesiskās apgrozības, kā arī ar apgrūtinājumiem, to skaitā citu personu tiesībām uz lietu. No tā izriet, ka īpašuma atsavināšanas aprobežojumu veidus (likumiskais aizliegums, tiesas noteiktais aizliegums, testamentārais, kā arī līgumiskais aizliegums) ir nepieciešams izpētīt sīkāk, un noteikt, kā tos diferencēt no citiem tiesību aprobežojumiem.
Tādējādi kā darba pamatmērķis ir izvirzīts- īpašuma atsavināšanas tiesību aprobežojumu veidu izzināšana, nosakot kādas atšķirības ir starp veidiem, kā arī kā īpašuma tiesību atsavināšanas aprobežojumi atšķiras no citiem tiesību aprobežojumiem. Lai atklātu pētījuma mērķi, tika izvirzīti vairāki uzdevumi- apzināt doktrīnu šim liettiesiskajam institūtam, izpētīt likumus un citus normatīvos aktus, kuri regulē īpašuma atsavināšanas tiesību aprobežojumus, kā arī aplūkot tiesu praksi par attiecīgo institūtu.
Darbs ir strukturēts trijās nodaļās, tādējādi, ka vispirms tiek aplūkots īpašuma atsavināšanas tiesības aprobežojumu jēdziens, tad autors aplūko katru aprobežojumu veidu, un pēdējā nodaļā ir apskatīti gadījumi, kuri nav atsavināšans tiesību aprobežojumi, bet ir ļoti līdzīgi tiem, līdz ar to bieži tiek jaukti.
Līdz ar to, kā problēmjautājums studiju darba izpētes tematam varētu būt- īpašuma atsavināšanas tiesību aprobežojuma nošķiršana no citiem iepriekšminētajiem īpašuma tiesību aprobežojumiem. Lai to izpētītu ir jāizstrādā pārskats par visiem likumā minētajiem īpašuma atsavināšanas tiesību aprobežojuma veidiem, un jāizanalizē to tiesiskais pamatojums un tiesiskās sekas, kuras raksturo šo lietu tiesību institūtu.
