Romas filozofija ir spilgts piemērs tam, kā laikmeta krīze ietekmē sabiedrības filozofisko domu un pasaules uztveri. Tas ir izmisīgs mēģinājums meklēt atbildes uz jautājumu, kā saglabāt savu iekšējo brīvību un neatkarību apstākļos, kad valstī valda despotisms, cietsirdība un patvaļa, ignorējot visas cilvēka dabiskās tiesības. Romas impērijas laikmetā atbildi uz šiem jautājumiem meklēja gan stoicisma, gan neoplatonisma filozofisko virzienu pārstāvji, kuru mācībām bija raksturīga to ciešā saikne ar kristīgās reliģijas atzinumiem un interešu sfērām. Dievišķie likumi bija ieguvuši dabas lielo likumību nozīmi, un cilvēks - viens no dievišķās elpas apdvestās dabas radījumiem, filozofu uztverē, bija apveltīts ar spēju rast pats sevī ceļu uz dievišķo gudrību. Otrajā gadsimtā pirms mūsu ēras ar šo mācību iepazinās arī romieši. Taču savus ziedu laikus tā piedzīvoja pirmajā un otrajā gadsimtā vēlīnās Stojas laikā. Par mācības galvenajiem teorētiķiem kļuva filozofs - rakstnieks Seneka, brīvlaistais vergs Epiktēts un imperators Marks Aurēlijs. Tā galvenokārt bija politiskā situācija, kāda veidojās impērijas pastāvēšanas pirmajos gadsimtos - laikā, kad bija zudusi republikas periodā kultivēto tikumisko vērtību sistēma. To vietā visas alkas sāka saistīties ar tieksmi pēc bagātības, varas un no tā izrietošās visatļautības, pēc ārējās greznības un baudām, ko sniedz pārpilnība. Tikt pie tā visa godīgā ceļā nebija iespējams, tādēļ tika atmesta morāle, kas prasīja ievērot pašdisciplīnu, būt pieticīgam, cienīt līdzpilsoņu tiesības, uzticību tēvijai. Taču varas virsotnē visiem vietas nekad nav pieticis, arī Romā cīņa par katru pakāpienu ceļā uz to bija nežēlīga. Sabiedriskās attiecības un valsts vara viņiem to nespēja nodrošināt. Kad nebija cerību dvēseles līdzsvaru rast ārējās pasaules norisēs, stoicisms mācīja, ka laimi, dzīves augstāko mērķi katrs var atrast pats sevī. Pašas dabas iekārtots, ka cilvēka spēkos nav mainīt daudz ko no tā, kas notiek pasaulē (cilvēks nespēj uzvarēt nāvi, novecošanu, viņš nav pasargāts no dažādām nejaušībām vai ļaunprātībām, kas skar ķermeni, mantu, slavu karjeru, ģimeni). Tādēļ tikai nesaprātīgais sāktu cīņu pret tiem spēkiem, kas nepakļaujas viņa varai. Pat tad, ja cilvēks nespēj ietekmēt radušos situāciju, viņš var būt noteicējs pār sevi, mainot attieksmi pret to. Stoicisms atstājis paliekošu iespaidu uz visu turpmāko Rietumeiropas filozofijas attīstību.
No senās Romas ievērojamākiem domātājiem jāmin pazīstamais filozofs Lukrēcijs Kars. Viņš dzīvoja mūsu ēras 1. gs pirmajā pusē un sacerēja dzejas formā filozofisku poēmu ar nosaukumu "Par lietu dabu".
Lukrēcijas Romas īpatnējos apstākļos atstāstīja grieķu materiālistu uzskatus, un, kaut gan viņš nebija oriģināls domātājs, viņa darbi uzrakstīti ar lielu māksliniecisku un filozofisku talantu. Tā šīs poēmas "Par lietu dabu" autors savā filozofiskajā teorijā noliedza dievu iejaukšanos dabas attīstības gaitā. …