Latvijā pēc neatkarības atgūšanas izstrādāta virkne jaunu likumdošanas dokumentu, kuru galvenais uzdevums ir sakārtot dažādu īpašuma veidu tiesiskās attiecības. Daudzos gadījumos ļoti būtiski zināt, kur beidzas valsts īpašums un kur sākas privātās īpašuma tiesības. Lielā mērā tas attiecas uz zemju un ūdeņu īpašuma piederību, jo katram Latvijas iedzīvotājam brīvajos brīžos rodas nepārvarama vēlme doties pie dabas krūts, lai apmeklētu un izmantotu mūsu ūdeņu bagātību sniegtās atpūtas iespējas.
Tāpēc ir svarīgi apzināties katra konkrētā ezera vai upes ūdeņu izmantošanas iespējas, kuras ir cieši saistītas ar ūdeņu īpašuma piederību. Galvenais likumdošanas akts, kas nosaka tiesisko attiecību bāzi mūsu valstī ir atjaunotais Civillikums ( turpmāk CL). Tas nostiprina pirms kara eksistējušo ūdeņu un zvejas tiesību piederības un izmantošanas statusu.
Kā liecina prakse un informācija masu medijos:
nekustamo īpašumu īpašnieki, arī augstu stāvošas valsts un pašvaldību amatpersonas, būvējoties ezeru un upju krastos, pretēji normatīvos aktos paredzētai kārtībai ūdeņiem piegulošos zemes gabalu iežogo līdz pat ūdenim vai žogus uzbūvē pat vairākus metrus ūdenī. Tāpēc tauvas joslā cilvēkiem tiek liegta brīva pārvietošanās gar ūdens objektu krastiem, ūdens ikdienišķa lietošana, kā arī zvejas tiesības;
īpašnieki tādu savu rīcību pamato ar to, ka citas personas, izmantojot tauvas joslu atpūtai u.c. vajadzībām, tās pielūžņo un piegružo, tādējādi aizskarot viņu un sabiedrības tiesības uz kvalitatīvu dzīves vidi;
valsts un pašvaldību amatpersonas, atsaucoties uz „likumu nesakārtotību”, nevēlas vai baidās rīkoties likumā noteiktā kārtībā, lai vainīgās personas sauktu pie atbildības;
likumu neievērošana un atbildības nepiemērošana mazina attiecīgo tiesību normu efektivitāti un veicina sabiedrībā tiesisko nihilismu.
Mana studiju darba mērķis ir apzināt tauvas joslas tiesisko statusu un no tā izrietošās sekas, kā arī apkopot atbildīgo institūciju un iedzīvotāju iespējas ietekmēt tauvas joslas tiesiskā režīma pārkāpējus. …
