Pirmie akmens laikmeta mednieki ieradās Īrijā no Eiropas. Tiem sekoja ķelti un sadalīja Īriju nelielās karalistēs. Ķeltu laikmetā radās fantastikas leģendas un brīnišķīgi stāsti par dieviem, kaujām un varoņiem. 432. gadā Sv. Patriks ieviesa valstī kristietību un kļuva par Īrijas svēto patronu. Sekoja zelta laikmets, kurā īru kristieši nodarbojās ar zinātni, glezniecību un rakstniecību. Īrija kļuva par Eiropas kultūras centru. 795. gadā vikingi pārtrauca šo mieru. Viņi uzcēla apmetnes, arī galvaspilsētu Dublinu. 12. gadsimtā normaņi kontrolēja Īrijas lielāko daļu. Indriķis 8., Elizabete 1. un Kārlis 6. izmantoja protestantismu un pārvietoja skotus uz Īrijai atņemtajām teritorijām, īpaši uz Olsteru, lai tur palielinātu tronim lojālo cilvēku skaitu. Tas ir cēlonis pašreizējiem konfliktiem Ziemeļīrijā.
Īrija atrodas pašos Eiropas rietumos, Īrijas salā, tikai salas ziemeļaustrumdaļa pieder Lielbritānijai. Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste bija tā, kas gandrīz uz 800 gadiem izdzēsa Īrijas vārdu no pasaules kartes.
Konahta, Olstera, Lenstera, Manstera ir četri Īrijas vēsturiskie provinču nosaukumi, tās iedalās 32 grāfistēs. …
