KOPSAVILKUMS
1. Kriminālprocesa likumā ietvertais īslaicīgās aizturēšanas institūta regulējums ir nepilnīgs, uz to tieši norāda tas, ka aizturēšanas kā procesuālā piespiedu līdzekļa piemērošanas pamats neatbilst aizturēšanas jēdzienam un izpratnei, un Kriminālprocesa likumā tiek neprecīzi norādīts jēdziens „aizturētais”.
2. Aizturētā statusa iegūšanas regulējums Kriminālprocesa likumā nav precīzs, jo Kriminālprocesa likumā ir regulēti dažādi personas aizturēšanas veidi ar atšķirīgu pamatu un mērķi.
3. Personas faktisko aizturēšanu var veikt jebkurš, ja persona pārsteigta noziedzīga nodarījuma izdarīšanas brīdī, tūlīt pēc tam, vai arī bēgot no noziedzīga nodarījuma izdarīšanas vietas.
4. Kriminālprocesa likumā nav skaidrs regulējums par aizturētā atbrīvošanu no īslaicīgās brīvības atņemšanas vietas.
5. Aizturēšanas nosacījumi ir tulkojami šauri, un nepareiza aizturēšanas nosacījumu izpratne praksē noved pie prettiesiskas personas brīvības atņemšanas, kas ir būtisks cilvēktiesību pārkāpums.
6. Kriminālprocesa likumā procesa virzītājam ir uzliks pienākums nekavējoties atbrīvot aizturēto, kad tiek konstatēts kāds no atbrīvošanas apstākļiem. Atbrīvojot personu līdz 48 stundu termiņa beigām, atbilstoši Kriminālprocesa likumam, termiņš ir ticis ievērots, bet netiek kontrolēts, vai personu nevajadzēja atbrīvot ātrāk, proti, nekavējoties.
7. Aizturētā turēšana īslaicīgās brīvības atņemšanas vietā ir prettiesiska gadījumos, kad jau uz personas aizturēšanas brīdi, vai neilgi pēc tam, pierādījumu kopums dod pamatu aizturētā atzīšanai par aizdomās turēto, bet tas netiek darīts „nekavējoties”.
8. Izmeklēšanas tiesnesis nevar veikt efektīvu cilvēktiesību ievērošanas kontroli kriminālprocesos, jo tā tiesības pār kontroles veikšanu ir stingri noteiktas kā atsevišķi izņēmuma gadījumi likumā un īslaicīgas brīvības atņemšanai - aizturēšanai nav nepieciešama ne izmeklēšanas tiesneša ne tiesas lēmums.
…