Renesanse bija jauns laikmets ar savu īpatnējo kultūru, kas būtiski atšķīrās no viduslaiku kultūras. F. Engelss saka šādi: „Renesanse bija vislielākais progresīvais apvērsums, kādu vien līdz tam bija piedzīvojusi cilvēce...”. Tā bija jauna cilvēku kultūra, kas droši apliecināja savu esamību, apzinājās savu nozīmi, savas tiesības uz eksistenci, kas dieva kultu nomainīja ar cilvēka kultu, pievērsās reālajai pasaulei un uzdrošinājās ielauzties tās noslēpumos. Mainījās vērtību apziņa, kas viņpasaules labumu gaidīšanu aizstāja ar reālās dzīves atzīšanu. Radās jauni ētiski un estētiski principi un filozofiskas atziņas, jauni priekšstati par pasauli un cilvēku. Radās arī jauna attieksme pret reliģiju. Renesanses laikā tika likti pamati mūsdienu literatūrai, mākslai un zinātnei. Renesansi pazina visas Eiropas tautas, bet nekur Renesanse nav pārdzīvojusi tādu uzplaukumu, spilgtumu, daudzveidību un krāšņumu kā Itālijā, kur tā arī radās agrāk nekā citās Eiropas zemēs. Attīstoties, pārveidojoties un pilnveidojoties, bet aizvien saglabājot savu progresīvo dabu un savas pamatīpašības, Renesanse Itālijā turpinājās vairāk nekā trīs gadsimtus.
Itālija laikā no XI gadsimta līdz XV gadsimtam bija politiski sadrumstalota. Apskatot Itāliju, varam izdalīt trīs galvenos apgabalu: Ziemeļitālija, Pāvesta apgabals un Dienviditālija. Apskatīsim arī dažas pilsētas atsevišķi, kuras ir devušas lielu ieguldījumu Itālijas attīstībā.
Viens no svarīgākajiem sociālekonomiskajiem procesiem, kas XIII – XV gadsimtā notika Ziemeļitālijā un Vidusitālijā, bija zemnieku atbrīvošana no dzimtbūšanas. Sakarā ar agrīno preču – naudas attiecību attīstību laukos un plašu naudas nomas izplatīšanos XI un XII gadsimtā liela daļa zemnieku šajos apgabalos bija personiski brīva jau XIII gadsimta sākumā. Jau XIII gadsimtā te noris straujš zemnieku personiskās atbrīvošanās process, kura pamatā bija preču – naudas attiecību attīstības jauni panākumi. Šo procesu daudzos gadījumos veicināja politika, ko piekopa pilsētas komūnas, kuras speciālos dekrētos pasludināja dzimtbūšanas atcelšanu visā tām pakļautajā teritorijā. Tā 1256. gadā dzimtbūšanas atcelšanu svinīgi pasludināja Boloņā, kuras valdītāji savu dekrētu nosauca par „Paradīzes aktu”. Saskaņā ar šo dekrētu tika atbrīvoti 6000 dzimtcilvēku, kuri piederēja 400 feodāļiem. 1289. gadā dzimtbūšanu atcēla arī Florencē. Šādai pilsētas „atbrīvošanas” politikai bija vairāki cēloņi. Viens no galvenajiem panāktiem rezultātiem bija, ka tās panāca feodāļu tālāku ekonomisku un politisku novājināšanu. Panāca arī pilsētu – valstu nodokļu maksātāju un karaklausībai pakļauto iedzīvotāju skaita palielināšanos. Un visbeidzot likvidēja feodāļu monopolu pilsētu apgādē ar lauksaimniecības produktiem, kuru cenas arī regulēja pilsētu varas orgāni. Atbrīvot zemniekus bija arī nepieciešams arī tādēļ, ka vajadzēja apmierināt amatniecības pieaugošās prasības pēc strādniekiem. …
