Lai kuru mākslas nozari mēs izvēlētos, tās visas vieno cilvēci. Lielie cilvēces sasniegumi pieder visai pasaulei un veido neredzamas saites starp zemēm un tautām.
Uzzinot par citu zemju sasniegumiem un apbrīnojot tos, bieži vien redzamās cilvēku celtās barjeras tiek nojauktas, un mēs ieskatāmies lietās un parādībās no cita redzes viedokļa un skatām tās citām acīm.
Ir lieli mākslas darbi, kurus atzīst visa pasaule un kas nenoliedzami ir dāvana visai cilvēcei. Neatkarīgi no to radītāju rases un ticības, dzīves vietas un tautības cilvēce tos godā kā cilvēka tiekšanos pēc pilnības un pašizteikšanās.
Platons ir teicis: “No skaistām lietām mums ir jāiet uz skaistām domām, no skaistām domām- uz skaistu dzīvi, un no skaistas dzīves- uz absolūto skaistumu”.
Ja mēs iepazīsim šīs laika liecības, ko devuši izcilie pagātnes mākslas meistari, mēs redzēsim viņu neparasto ziedošanos harmonijā, formā un kompozīcijā izteiktas pilnības meklējumiem, un tas ir viņu lielākais ieguldījums cilvēces sasniegumu krātuvē.
Savā darbā pievērsīšos renesanses laikmetam Itālijā, šī laika skolām un mākslas virzieniem. Sīkāk pieskaršos katram Itālijas periodizācijas posmam un tās mākslas virzieniem.
ITĀLIJAS IZVIRZĪŠANĀS MĀKSLAS PROCESU ATTĪSTĪBAS PRIEKŠGALĀ.
Visagrāk renesanse attīstījās Itālijā. Tam bija savi cēloņi, ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ. Itālija, jau sākot ar 12. gs., kļuva par starpnieci tirdzniecībā starp austrumiem un rietumiem un līdz ar to pārvērtās par visas Eiropas finansiālo centru. Tas veicināja Itālijas pilsētu ekonomisko nostiprināšanos un līdz ar to arī cenšanos atbrīvoties no feodāļu un baznīcas kundzības, iegūt politisko neatkarību. Varu pārņēma ievēlētās pilsētu valdes. Tās noteica arī mākslas dzīvi- pasūtīja mākslinieku freskas, gleznas un skulptūras baznīcai vai rātsnamu izdaiļošanai, kā arī finansēja celtniecību. Tas ietekmēja pilsētu mākslas raksturu protorenesansē- 13.un 14.gadsimtā.…