Pēckara periodā, tieši 1919. gada notikumi bija par cēloni tam, ka uzvarētājvalstu attieksmē pret Baltijas valstīm bija vērojams nozīmīgs progress. Aizsākās Latvijas de iure atzīšanas sarežģītais process. Un tieši ar valstiskās neatkarības atzīšanas jautājumu saistāms Baltijas republiku un Antantes valstu diplomātisko attiecību vēstures sākums, un tieši tāpat šajā sakarā aizsākās arī Latvijas un Itālijas diplomātiskās attiecības.
Abu valstu attiecības ieguva konkrētus apveidus, kad tika iecelti diplomātiskie pārstāvji, kuriem bija jādodas uz Rīgu un Romu. Latvijas vadība uz Romu nosūtīja Miķeli Valteru, bijušo Pagaidu valdības iekšlietu ministru. Latvijas pārstāvis ieradās Romā 1919. gada 30.decembrī ar galveno uzdevumu vērst Itālijas sabiedrisko viedokli par labu Latvijas valsts atzīšanai.1
Latvijas pārstāvja Itālijā iecelšana bija abu valstu divpusējas vienošanās sekas. Attiecīgi tika iecelts arī Itālijas pārstāvis Latvijā, kuram bija piešķirta politiskā komisāra oficiālā pakāpe.2 1919. gada 6. novembrī darbam Rīgā norīkoja ģenerālkonsulu Džīno Makjoro Vivalbu (Gino Macchioro Vivalba), kura kompetencē atradās gan Latvija, gan Lietuva.3 Taču viņš nesteidzās uz jauno norīkojuma vietu, ieradās tikai 1920. gada 12. martā. M. Valters, raksturojot Itālijas pārstāvi, norādīja, ka „viņš spētu spēlēt izšķirošu lomu Latvijas starptautiskās atzīšanas procesā”.4
Itālija bija pirmā no lielvalstīm, kura bija nolēmusi sūtīt savu pārstāvi uz Rīgu. Tāpat uz itāliešu labvēlīgo attieksmi norādīja tikšanās starp Itālijas ārlietu ministra vietnieku Karlu Sforcu (Carlo Sforza); tikšanās laikā K. Sforca norādīja, ka augstu vērtē tautisko ideālismu, kas raksturīgs Latvijas un Itālijas tautām un apliecināja itāliešu solidaritāti baltiešu neatkarība centieniem.…