Šis pētījums ir būtisks tāpēc, ka tādā veidā var noskaidrot atšķirības, kas, ko un ar kādu attieksmi tika rakstījis par Ivaru Godmani dažādos laika posmos.
Problēma, ko var izvirzīt kā pētāmo objektu, ir tajā, ka tiek salīdzināti divi dažādi laika posmi, tātad it kā vienas un tās pašas avīzes, tomēr gan Ivara Godmaņa atspoguļojums presē kā ministru prezidents var tikt vērtēts divējādi, gan avīžu publicēšanas stils – materiāla veids, avoti, materiāla temati, izvietojums un paustā attieksme.
Pēc Sandras Veinbergas domām Latvijas valstij nostājoties uz demokrātiskas attīstības ceļa (pēc politisks neatkarības atgūšanas), mediji sabiedrībai sāka ziņot par visu, arī par negatīvām izpausmēm, t.i., par politisko vadītāju korumpētību, negodīgu rīcību, mantkārību un alkatību, par slimībām, izlaidību un bezdarbu u.tml. pie objektīvas informācijas nepieradušais lasītājs, klausītājs un skatītājs nespēja samierināties ar mediju sniegto realitātes ainu, un virkne vecākās paaudzes cilvēku Latvijā bez mulsuma pieprasīja atpakaļ veco laiku mediju loģiku ar devīzi „Dodiet mums labas ziņas!”, kas dažos gadījumos tika arī uzklausīta, kad vairāki mediji diemžēl mēģināja sākt pozitivēt ikdienas atspoguļojumu. Šis izpausmes iemesls bija ne tikai mediju tabloidizācija, bet arī auditorijas nespēja pieņemt jauno mediju vidi, kurā prese, radio un televīzija vairs nebija goda plāksne. Spiediens radīja bīstamāko cenzūras veidu – žurnālistu pašcenzūru, kad, baidoties no kritikas, autors apzināti izvairījās no faktiem, kuri bija jāanalizē, un atturējās no tādas informācijas publiskošanas, kas „Kādam varētu nepatikt”. 1
Uz šīs informācijas pamata, mēs vēlējāmies pārbaudīt, vai tiešām uzreiz pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas sabiedrības spiediena rezultātā tika rakstītas vairāk pozitīvas ziņas, (šajā gadījumā pozitīvākas ziņas par Ivaru Godmani), kā arī salīdzinoši skatīties uz konkrētā drukātā medija pausto attieksmi pret Ivaru Godmani pirmajā reizē, kad viņš pildīja Ministru prezidenta amata pienākumus un otrajā reizē, esot šajā pašā amatā.…