Izglītība Latvijā no 1918. līdz 1934.gadam

Vācu okupācijas varai sabrūkot, vieni no pirmajiem un visaktīvākajiem sabiedriskās dzīves atjauninātājiem un iniciatoriem skolu darba pārkārtošanā bija latviešu skolotāji. 1918. gada 17. novembrī Rīgas skolotāju biedrības pilnsapulce apņēmās latviešu skolās ieviest skolēnu apmācību dzimtajā valodā jau no nākamās dienas.1 Oficiāls Pagaidu valdības rīkojums par mācību valodu Latvijas skolās un skolotāju ievēlēšanu sekoja kādas trīs nedēļas vēlāk – 10. decembrī. Valdība noteica, ka mācībām jānotiek dzimtajā valodā, paredzot bez latviešu arī nacionālo minoritāšu skolas vai pagaidām ierīkojamas paralēlklases. Par skolotājiem atļāva strādāt tikai attiecīgās pašvaldības vai sabiedrisko organizāciju ievēlētajiem pedagogiem. 2 Rīkojuma izpildi nācās nodrošināt K. Kasparsona vadītajai Tautas apgaismošanas, t.i., Izglītības ministrijai un tai pakļautajām institūcijām, arī pašām skolām.
Lai pārrunātu daudzus jautājumus par skolu tipiem, mācību programmām, skolotāju tiesībām, mācību grāmatā u.c., Latvijas Skolotāju savienība bija iecerējusi sasaukt Rīgā 1919. gada 2.-3. janvārī skolotāju konferenci, uzaicinot ierasties pa vienam delegātam no katriem desmit savienības biedriem. Vairāku skolotāju biedrību pārstāvji piedalījās ministrijas apspriedēs par vidusskolām, par skolu padomju izveidošanu u.c. jautājumiem. …