Dotais studiju darbs ir par izglītības sistēmas krīzi Latvijā. Darbā tiks aplūkots šis temats gan no teorētiskā skatupunkta, gan to visu papildinās arī praktisko pētījumu rezultātu analīze. Tiks mēģināts pierādīt, ka Latvijas izglītības sistēmā ir krīze, un kaut arī daudzi to apzinās, bet tomēr maz kas tiek darīts, lai uzlabotu pastāvošo situāciju un mēģinātu to risināt.
Izglītības sistēmā problēmas ir arī citās pasaules valstīs, Latvija nav vienīgā pasaules valsts, kurā ir izglītības krīze, tāpēc var runāt par globālu izglītības krīzi. Cilvēce nekad nav bijusi pilnībā apmierināta ar savu izglītības sistēmu. XX gadsimtā, izglītībai kļūstot par masveida produktu, aizvien izteiktākas, atklātākas un satraucošākas kļuva arī izglītības problēmas. Izglītība skar visus mūsdienu sabiedrības cilvēkus, mūsdienu sabiedrība nav iedomājama bez izglītības, tāpēc arī tās problēmas skar un satrauc visu sabiedrību. Izglītības sistēmas problēmām, krīzei, ja tās netiks risinātas un turpinās padziļināties, var būt pārāk liela un negatīva ietekme uz visas sabiedrības un civilizācijas attīstību.
Kopumā ņemot, XX un XXI gs. var nosaukt par izglītības gadsimtiem. Mēs esam pieraduši pie tā, ka tas ir zinātniski tehniskā progresa, sociālo pārmaiņu gadsimts utt., bet pilnīgi pamatoti par to var runāt arī kā par izglītības gadsimtu. Vēl XIX gadsimtā sabiedrībā dominēja analfabētisms. Vispārīgo sākuma izglītību sāka ieviest tikai XIX gs. astoņdesmitajos gados un tikai attīstītajās valstīs. Augstākā izglītība bija elitāra, to ieguva tikai nedaudzi cilvēki. XX gs. vairāk kā 80% no pasaules iedzīvotājiem ir mācīti (prot lasīt un rakstīt). Indija pasaulei piegādā vienu trešdaļu no analfabētiem, bet Ķīna- vienu ceturtdaļu. To valstu desmitniekā, kuras dod vairāk par 10 miljoniem analfabētu, ieskaita arī Brazīliju. Jā, valstis attīstās, bet 20 miljoni analfabētu no visiem iedzīvotājiem- tomēr ir liels slogs, kas šai attīstībai piešķir vienpusīgu raksturu.…
