Izpratne par personību pedagoģijā un personības attīstības teorija

Personības jēdziens.
Mūsu sabiedrības augstākā vērtība ir Cilvēks. Rūpes par cilvēka audzināšanu, viņa spēju vispusīgu attīstību un personisko īpašību pilnveidi ir viena no mūsdienu attīstītās sabiedrības svarīgākajām problēmām.
Personības definīciju ir daudz, viena no definīcijām ir, ka personība ir cilvēka neatkārtojamu īpašību kopums, kas vienu cilvēku ļauj atšķirt no otra. Piemēram, cita definīcija ir, ka personība ir individualitātes ārējā izpausme, kā cilvēku uztver apkārtējie un kā viņš uz tiem iedarbojas. Cita definīcija: personība ir pastāvīgs domāšanas, sajūtu un uzvedības modelis (veids), kurai ir konstanta attieksme pret apkārtni un sevi pašu.
Pedagoģijā un psiholoģijā ar personību saprot katru apzinīgu cilvēku, kas sasniedzis sava laika civilizācijas līmeni, ieņem noteiktu vietu sabiedrībā un veic tajā noteiktu sabiedriski nozīmīgu funkciju. Pedagoģiskais process būtībā ir zinātniski pamatota bērna daudzveidīgās darbības organizēšana un regulācija, kas ievērojami paātrina viņa tuvošanos sava laikmeta personības ideāliem.
Ļoti izplatīts ir uzskats, ka personību lielā mērā veido apkārtējo cilvēku reakcija uz viņa uzvedību. Patiesībā cilvēks kā personība sāk veidoties jau mātes miesās, izjūtot vispirms jau vecāku attieksmi pret sevi.
Termina „personība” izcelsmi saista ar antīko teātri, kurā ar personu (no etrusku valodas) apzīmē masku, ko uzliek sejai atbilstoši lomas attīstībai.
Vairums teorētiķu un praktiķu pieņem, ka nebūtu pareizi uzskatīt par personību cilvēkus, kuri:
• Auguši izolācijā no sabiedrības, to starp „maugļi”,
• Piedzimuši garīgi nepilnvērtīgi (oligofrēni)
• Degradējušies traumu, nepareizi lietotu farmakoloģijas līdzekļu, alkohola vai narkomānijas rezultātā.
Katrā ziņā tas ir diskutējams jautājums.
…