Izraēlieši bija klejotāju un lopkoju cilts, kas Palestīnā ienāca 2. gt. sākumā p.m.ē. no Mezopotāmijas. Tad izraēlieši sāka apvienoties, lai iebruktu Palestīnā un ap 2.gt.beigām p.m.ē. tie iekaro Palestīnu. Laikam ejot izraēlieši vairs nevarēja nosargāt savu zemi, tāpēc daudzus gadsimtus par izraēliešiem noteicēji bija citu zemju valdnieki. Pirmš Izraēlas valsts tika dibināta 1020. g.p.m.ē. 1917. gadā pēc Lielbritānijas ārlietu ministra lorda Balfūra deklarācijas, kurā bija teikts, ka Lielbritānija attiecas pozitīvi pret ebreju nacionālā apgala izveidošanu Palestīnā, arābi apgalvoja, ka viņi ir vienīgie likumīgie Palestīnas saimnieki. Tāpēc, ka jau 7. gadsimtā ir iekarojuši musulmaņi un ka vairākums iedzīvotāju ir arābi. Taču ebreju arguments bija, ka viņi šo zemi ieguvuši 12. gadsimtā p.m.ē. un stipri ilgāku llaiku atradušies šajā teritorijā vairākumā. Izraēlu dibināja 1948. gadā pēc Lielbritānijas mandāta atcelšanas Palestīnā. Pēc tās proklamēšanas varu pārņēma ebreju lielburžuāzija, kas ir cieši saistīta ar starptautisko impēriju un cionismu. Kad tika pasludināta Izraēlas valsts, no Jaftas vecpilsētas un citām vietām daļa arābu bēga prom, taču apkārtējās arābu valstis tos nebija gatavas uzņemt un tā radās bēgļu nometnes. Toreiz bēgļu bija 800 000.1948. gada 15. maijā, tas ir, jau nākamajā dienā pēc neatkarības pasludināšanas, piecas arābu armijas devās uzbrukumā jaunajai ebreju valstij, paziņojot, ka pēc nedēļas karš būs beidzies un ebreji iemesti vidusjūrā.…
