Ģeopolitika ir varas pasaules uzskats, tā ir zinātne par varu jeb vadības zinātne, kura balstās uz zināšanām ģeogrāfijā, vēsturē, demogrāfijā, etnogrāfijā, reliģijā, militārā mācībā, socioloģijā un politoloģijā. Cilvēka eksistences atkarība no telpas, kā ģeopolitikas galvenā tēze, saskatāma tikai distancējoties no atsevišķa indivīda. Pirmais terminu Ģeopolitika izmantoja zviedrs Rudolfs Čellens (1864 – 1922) formulējot to kā zinātni par valsti kā ģeogrāfisku organismu, ievietotu noteiktā telpā1. Vācietis Fridrihs Ratcels (1844 – 1904) savā darbā „Politiskā ģeogrāfija” pierāda, ka valstis ir jāuzskata kā dzīvus organismus, kuru pamatā ir teritorija ar tai piederošo idejiski vienotu iedzīvotāju kopību. Valsts teritoriālā ekspansija pēc Ratcela domām ir dabīgs dzīvā organisma augšanas process. Principā tā jebkura attīstībā esoša pasaules valsts var attaisnot savu ekspansiju un to apstiprina arī daudzo valstu un pat impēriju tapšanas un norieta vēsture. 18.gadsimta beigās risinājās triju milzīgo islāma impēriju noriets. Tas nenotika zināšanu trūkuma vai islāma fatālisma dēļ, kā to dažreiz sludina eiropieši. Jebkurai agrārai valsts iekārtai ir ierobežots pastāvēšanas ilgums, un šīs musulmaņu valstis, kas pārstāvēja agrārā ideāla pēdējo uzplaukumu, vienkārši bija nonākuša pie dabiskām un nenovēršamām beigām. Musulmaņu vājums sakrita ar pavisam cita tipa sabiedrības rašanos Rietumos. …