Izteikuma "novele ir maza drāma" paraugi latviešu novelistikā

Katra novele ir sava veida stāsts, bet ne katru stāstu var saukt par noveli, līdz ar to nav iespējams novilkt noteiktas un stingras mazo žanru robežas.
Žanram piemīt sava pastāvība un estētika, kurā reizē iekļaujas un kurai pretojas jebkura radoša personība. Novatoriskais žanra saturā var izpausties kā jauns problemātikas pavērsiens, kā nebijusi stila vai virziena tendence. Arī katrs talantīgs rakstnieks veido savu īpatnēju žanra pasauli. Kā galvenās noveles iezīmes var minēt:
vēstījums par kaut ko jaunu, nezināmu un dīvainu;
nejaušības, pārsteiguma iespaids, anekdotiskums;
jauns skatījums uz notikumu;
negaidīts pavērsiens;
noslēguma daļā visbiežāk – puante;
strikta kompozīcija;
fabulas kāpinājums;
saasināts konflikts, pretrunas;
palielinātas attēlojamā notikuma proporcijas u.c.
Jebkuru daiļdarbu iespējams skatīt kā „tekstu”, arī kā estētisku vai konstruktīvu vienību vai literatūrteorētisku objektu, ņemot vērā tā radītāju – autoru. Vispirms to var atbrīvot no jebkuriem žanriskās piederības žņaugiem, ļaujot tam brīvi dzīvot savu dzīvi bez piesaistes laikā un telpā.1
Par novelistiskā sižeta uzbūves klasisku paraugu literatūrteorijā un noveles pirmsākumu tiek uzskatīta Džovanni Bokačo „Dekamerona”(14.gs.) piektās dienas devītā novele: par cēlsirdīgo, bet nabadzīgo bruņinieku Federīgo un viņa medību vanagu.…