„Kalpa zēna vasara” (1908) - ...atmiņu stāsts, kas rakstīts svešā zemē par laimīgām dienām dzimtenē. Kalpa zēns Jānis ir pats rakstnieks. Dzimtenē viss viņam liekas mīļš un tuvs. Diena un nakts, darbs un atpūta slēpj sevī neaizmirstamu burvību, kas modina tīri reliģiskas jūtas. Šo burvību pavairo kalpa zēna Jāņa mīlestība pret saimnieka meitu Almu. Autors apakšvirsrakstā norādījis, ka šis darbs ir „atmiņas zīmējums”. „Kalpa zēna vasara” analizējama, ņemot vērā stāsta žanra teorētiskos parametrus. Iespējamie satuvinājumi – ar tēlojumu un noveli. Stāstā ir visai daudz tēlojumam raksturīgu elementu.
Jāņa Akuratera labākais stāsts ir „Kalpa zēna vasara”. Par šī stāsta tapšanu Jānis Akuraters raksta: „Es dzīvoju nomalē, strādnieku kvartālā, mazā istabiņā, kur nekāda cita greznuma nebija, kā uz loga divas brīnišķi skaistas mirtes. Kad aukstās februāra dienās es kurināju mazo krāsniņu ar koksu un man bija tikai gabals maizes, ar kuru vairākas dienas jāiztiek, man nāca prātā Latvija un mani Zemgales skaistie lauki, meži, saule un cilvēki. Un, gribēdams tiem kādu atmiņu sūtīt, es sarakstīju piecās – sešās dienās „Kalpa zēna vasaru”. Nevienu darbu es neesmu rakstījis vieglāk; tā likās vienkārši kāda vēstule draugiem.”
Stāsta „Kalpa zēna vasara” sižets ir vienkāršs un labi saprotams - attēlota vasara lauku sētā, darbi un cilvēki. Tomēr blakus darba gaitām ir attēlota kalpa zēna Jāņa mīlestība pret saimnieka meitu Almu. „Kalpa zēna vasara” ir sapņojums par sen aizgājušām jaunības dienām, pilns medus salduma un nedzēšamu skumju. Akuratera atmiņas zīmējums ir mākslinieciskajiem iespaidiem bagāts – tas skatāms kā skaista Latvijas dabas glezna; izlasāms kā valdzinošs mīlas stāsts; to var izzināt kā lauku darbu poētisku enciklopēdiju un uztvert arī kā intīmu dvēseles dienasgrāmatu.…
