Jāņa Endzelīna devums latviešu valodniecībā

Endzelīns bija nelokāms atzinumā, ka par paraugu un attīstības pamatu mums der tikai „nebojāta tautas valoda”, kādu runā vai ir runājuši tie, kas visnotaļ arī domā latviešu valodā, nevis (kā dažkārt inteliģences pārstāvji) kas tur prātā citu valodu vārdus un teicienus un pārceļ tos daļu pa daļai latviski.”
Endzelīnam esot dažkārt oficiāli jautāts, vai latgaliešiem ir „sava valoda”. Jo, piemēram, hitleriešiem bijis nodoms Latgali vispirms atšķelt, dodot tai kaut kādu autonomiju, un valoda tad kalpotu par taisnības ieganstu. J. Endzelīna atbilde, kādu no viņa lekcijās dzirdējusi Rasma Grīsle, ir skaidra: „Valodas ziņā Latgales latviešus nevar nošķirt no pārējiem latviešiem. (…) No baltu valodniecības viedokļa ir ģenealoģiski aplam, ja no latviešu valodas augšzemnieku dialekta izrauto „latgaliešu valodu” stata blakus leišu un latviešu valodai kā trešo dzīvo baltu valodu.”
Pats profesors ir teicis, ka latviešu valoda esot izpētīta uz kādiem 30 - 40 gadiem. Liekas, ka J. Endzelīns ir par zemu vērtējis savu nozīmi latviešu valodas pētīšanas laukā. Viņš ir atdevis latviešiem viņu valodu, atdevis tīru, skaidru, noteiktu un pareizu. Ar to profesors J. Endzelīns ir ieguvis augstāko balvu - nemirstību.
J. Endzelīns pulcinājis ap sevi jaunos valodniekus, kuri mīlējuši un cienījuši savu profesoru. Viņa vārdu studenti izrunājuši ar lielu cieņu, bet izdotās grāmatas skolotāji lieto skolās vēl šodien.
Vadīdams Latvijas Universitātes Latviešu valodas katedru, J. Endzelīns ir sagatavojis jaunus zinātniekus - sava darba turpinātājus.

x…