Jānis Greste "Kā dzeņa vēders"

Bet runājot par pašu pedagogu svarīgākajām īpašībām, Greste saka: ‘Kas tad disciplinē skolēnus? Ne jau svētulīga seja, piepūsti vaigi, svarīgi izgāztas krūtis un spēcīga rīkle. Bez visa tā var iztikt. Bet nav tādas receptes, kuru var iedot un tad ar parakstītām zālēm izārstēt nemākulīgu skolotāju. Dažam jau no dzimšanas ir tāda veselīga izjūta. Zināšanu man nebija ne pedagoģijā, ne psiholoģijā, ne didaktikā, ne metodikā. Es šos vārdus nebiju dzirdējis. Mani valdīja kaut kāds veselīgs iekšējais dzinulis – vienkāršība attiecībā pret skolēniem.’
Skolotāji vienmēr ir prasījuši prestižu, mīlētību un novērtējumu. Viņi uzdodas par līderiem. Un varbūt tieši šāda pieeja nav pareiza. Tas laikmets ir pagājis. Varbūt ir vērts nolaisties līdz skolnieku līmenim, izprast, palīdzēt. Skolotājs ir vadītājs nevis valdītājs.
Vēl vērtīga mācība, kura gan mūsdienās ir grūtāk realizējama, jo visur tiek prasīta izglītība: ‘’Ja Tu kādu priekšmetu nezini, tad uzņemies to mācīt.’ Tas nemaz nav tik aplami, ja tik skolotājs nav kūtrs un ja grib citiem priekšmetu padarīt saprotamu un interesantu.’ Greste skaidro tālāk: ‘Es zināju kā esmu citis no sliktiem skolotājiem, neesmu varējsis aprast viņu skaidrošanu. Tad nu es toties pūlējos liet ar tējkaroti. Nevienu soli, kamēr labi nesaprot.’
Un šeit iet runa par to pašu, ko iepriekš. Tikai atrodoties pašā apakšā mēs saprotam ko nozīmē tur būt. Tikai nesaprotot, mēs varam iemācīties saprast un pēc tam – palīdzēt iemācīties saprast citiem. Kurš nav gājis pa meža taku, tas nevar to pazīt.
Grāmata kopumā bija ļoti laba un pamācoša.…