Jānis Klīdzējs dzimis 1914. gada 6. maijā Sakstagala “Livžās” jaunsaimnieku Virgīnas un Aleksandra ģimenē, bijis vecākais dēls, visa četras māsas mirst epidēmijā, bērnībā, jaunākais brālis Donāts mirt ar tuberkulozi, vidējais, Antons, krīt frontē. Lasīt un rakstīt jau pirmskolas vecumā J. Klīdzējam iemāca vecaistēvs.
Beidzis Rēzeknes komercskolu un vēlāk studējis Latvijas Universitātē lauksaimniecību. Strādājis par ierēdni Rīgas strādnieku slimokasē, 1943. gadā strādājis par Daugavpilī izdotā dienas laikraksta "Daugavas Vēstnesis" redaktoru.
1940. gadā Jānis Klīdzējs apprec Varakļānieti Emīliju Svilāni, kura ieradusies Rīgā turpināt izglītību, tomēr līdzekļu trūkuma dēļ spiesta meklēt darbu. To meklēt viņai arī palīdz J. Klīdzējs.
1944. gadā abi Klīdzēji pamet Latviju. Sākumā viņi nokļūst Vācijā, Šlēsvigā - Hernsdorfā, vēlāk Bavārijā - Altetingā, tad Grāf - Našavā un Minhenē, bet 1950. gadā aizceļo uz ASV, kur dzīvo vēl tagad.
Pirmajos trimdas gados Amerikā Jānis Klīdzējs strādā fizisku darbu. Viņi dzīvo Dimoinā, Aijovas štatā, arī Čikāgā. 1953. gadā Klīdzēju pāris dodas dzīvot uz Kaliforniju. Kalifornijā Emīlija turpina Čikāgas Mākslas institūtā iesāktās zīmēšanas un gleznošanas studijas, bet Jānis iestājas Sociālo zinātņu institūtā un 1957. gadā iegūst maģistra grādu klīniskajā socioloģijā. Mācību laikā rakstnieks darbojas tiesu iestādē, kura risina dažādas konfliktā ar likumiem nonākušo jauniešu problēmas. Pēc studiju beigšanas viņš strādā Napas psihiatriskajā slimnīcā par klīnisko sociologu, kura uzdevums palīdzēt slimniekiem atgūt garīgo līdzsvaru, ticību sev un turpmākās dzīves iespējām. Tur viņš nostrādā divdesmit gadus līdz aiziešanai pensijā 1977. gadā.
Rakstnieka Jāņa Klīdzēja literārā darbība sākas 1937. gadā, kad žurnālā "Sējējs" tika pirmoreiz publicēti viņa dzejoļi un stāsti "Zelta krustiņš" un "Cilvēki dūmakās". Drīz viņa darbi tiek publicēti arī laikrakstos "Tēvijas Sargs" un "Brīvā Zeme". Šā laika darbos dominē stāsti par jauniešiem, viņu rūpēm, kas saistītas ar dzīves uzsākšanu, izglītību, dzīves mērķa meklēšanu. Šajos darbos viņš daudz raksta par savu dzimto pusi, Latgali.
Šajā laika viņš raksta gan latviešu, gan latgaļu valodā.
Darbos par dzimteni autora iecienīta tēma ir bērnu un jauniešu izaugsme un to personības veidošanās, kas cieši saaužas ar dzimtenes izjūtu kā personības apzināšanās un latviskuma saglabāšanas nosacījums. Stāstos atklājas bērnu personības attīstīšanās, kura ir atkarīga no apkārtējās vides, kurā bērns aug. Izcilākais darbs par šo tēmu ir "Cilvēka bērns" (1956). Šajā darbā atklājas autora psiholoģiskās prasmes. Pēc šī darba motīviem ir uzņemta arī filma.…
