1866. gada 18. marta lauku kalēja Miķeļa Rozentāla prāva ģimene kļuva vēl kuplāka — piedzima dēls Jānis. Kalējs bija čakls darba cilvēks, bet ģimenei varēja nopelnīt tikai trūcīgu iztiku. Vecākie bērni palīdzēja audzināt mazākos, un dēliem, kad tie paaugās, nācās cilāt un sist rakstā veseri. Arī pastarītis Jānis ar laiku izauga tēvam par krietnu palīgu. Rozentālu mājas «Bebri» atradās skaista Cieceres ezera tuvuma, kādas sešas verstis no Saldus miesta. Jāņa Rozentāla dzimšanas gadā tajā nebija vairāk par 300—400 iedzīvotājiem. Dažos nākamajos gadu desmitos miests izauga par savdabīgu gleznainu provinces pilsētiņu un īsi priekš pirmā pasaules kara to apdzīvoja 6000 cilvēku. Mazpilsētiņa kļuva par plašākas apkārtnes saimnieciskās un kultūras dzīves centru. Te notika tirgi, atradās veikali, amatnieku darbnīcas, un zemniekiem bieži bija vajadzība doties uz Saldu. Gadsimtu mijā, kad tur dzīvoja un strādāja Jānis Rozentāls, vietējā inteliģence pulcējās «sadraudzīgajā biedrībā», rīkoja teātra izrādes, priekšlasījumus, koncertus. Pirmmācību Jānis Rozentāls guvis mājās — tēvs prata lasīt un rakstīt, viņš arī bija savu bērnu pirmais skolotājs. Desmit gadu vecumā Jāni nodeva Saldus privātajā elementārskolā, kur viņš mācās trīs gadus. Tad seko pusotra gada mācības Kuldīgas apriņķa skolā. Maksa par pansionātu ir tik liela, ka skolas gaitas jāpārtrauc — Jānis atgriežas tēva kalvē.…
