Tā laika vispārīgs raksturojums - ievadam.
Pēc dzimtbūšanas atcelšanas (1817.un 1819. gadā) sākas latviešu feodālās literatūras pēdējais posms, kad tās negatīvais raksturs izpaužas sevišķi krasi. To rada dzimtbūšanas atcelšanas un iegūtās “brīvestības” slavinājumi, bezgalīgās pateicības žēlīgajiem kungiem par labo un prieka pilno dzīvi, kāda it kā pēc dzimtbūšanas atcelšanas ir sākusies latviešu zemniekam. Pateicība kungiem par dzimtbūšanas atcelšanu ir plašākā sabiedriskā rakstura tēma tā laika feodālajā literatūrā. Tā skan gan no “Latviešu Avīžu” un “Tā Latviešu Ļaužu Drauga” slejām, gan Latviešu draugu biedrības izdevumos, gan atsevišķo rakstnieku krājumos, viltojot dzīves īstenību un pasludinot verdzībā nomākto zemnieku, kas arvien vairāk ceļas protestā pret saviem kakla kungiem, par miermīlīgu, pateicīgu un laimīgu cilvēciņu.
Par spīti visam, feodālās literatūras beigu posmā kļūst saredzamas pirmās plaisas tajā, pirmo reizi latviešu valodā iespiestā veidā parādās atsevišķi darbi ar kritisku attieksmi pret vācu kungiem, ar lepnumu tiek minēts latviešu vārds.
Šajā rakcionālajā laikā arī dzīvoja Jānis Ruģēns.
Dzīve un daiļrades ceļš.
Itin kā uz sliekšņa starp diviem laikmetiem – aizgrimstošo feodālismu un topošo kapitālismu – atskan pirmā latvietības paudēja Jāņa Ruģēna tolaik jau diezgan spēcīgais tautā mestais vārds. Tas gan dzirdams nelielā viņa daiļrades daļā, taču sasaukdamies ar visas tautas dziļajām ilgām pēc gaišās nākotnes pagrieziena, rod jo plašu atbalsi. Dzejnieks jau nojauš topošās pārvērtības, nacionālās atmodas laika tuvošanos, bet tās īsti vēl neizprot un tādēļ paliek ieaudzis vecajā klaušu norietā, zināmā klerikālismā* un savrupībā.
Jānis Ruģēns dzimis 1817. vai 1819. gada 31. augustā Valmiermuižas pagasta Ruģēnos. Viņa tēvs bijis turīgs šo māju saimnieks, bez tam vēl baznīcas pērminderis, pagasta tiesas priekšsēdētājs un apriņķa tiesas piesēdētājs.…
