1936.gada 26.septembrī tur, kur Preiļos iebrauc no Jasmuižas puses, – Preiļu pagasta Anspokos –, Jānis zemnieku ratos, tēva rokās izkliedza savu pirmo bļāvienu un ieraudzīja nevis kalpa būdiņas zemos griestus, bet zilas, zilas debesis un kļavu zeltu. Tēvs – Jānis Streičs (mežsarga dēls; 1912.g. - 1996.g.). Māte Olga (1914.g.-1947.g.) – Veronikas un Augusta Žiharu meita. Olgas tēvs, pagasta labākais mūrnieks, nomira pašā briedumā,
kad ģimenē jau bija piedzimis astotais bērns – Olgas jaunākā māsa Anna. Jāņa un Olgas vecākiem zemītes bija gaužām mazas. Lai ar saviem ienākumiem varētu visu saimi pabarot, saģērbt un kaut nedaudz izglītot, vecāki, labāka atalgojuma meklējumos, pārcēlās uz Rīgu un tūdaļ tālāk uz Kurzemi. Tā tolaik bija tipiska Latgales dzīves aina.
Pirmos soļus Jānis spēra Rīgā. Netālu no Sabiles iemācījās runāt - tur dzimtā puse māsai Rutai (dzim. 1938.g.) un brālim Ērikam (dzim. 1939.g.). Pie saimniekiem Arājiem Streiču ģimene dzīvoja kalpu mājiņā ,,Skujās”. Vecāki ar savu čaklumu un sirsnību iemantoja saimnieku uzticību. Kalpu puisis Kārlis un tēvs ieveda mazo Janci aizrautīgā zīmēšanas priekā. Vakaros Kārlis paņēma ermoņikas vai mandolīnu, un visi
pievienoja mūzikai savu balsi.
“Ai zeme, Kurzeme, baltā Kurzemīte mana! Baltās krāsas mīlestības sākums: uz balto drēbju svētumu, uz baltā papīra vilinājumu, uz baltā ekrāna noslēpumu...” Jaņča baltās dienas vizēja cauri visiem nākošajiem trūkuma, posta un sāpju gadiem.
Padomju valdība 1940. gada augustā Streiču ģimenei (tāpat kā citiem kalpiem un bezzemniekiem) piešķīra zemīti. ,,Te celsim māju,” teica tēvs. ,,Un nosauksim ”Sprīdīši,” smaidīja māte. ”Spŗīdīši! ” - sirds palēca priekā. ,,Nedrīkst celt savu laimi uz to, kas citam atņemts! Tas ir pret Dievu,” uzzinājusi jaunumus, vecmāmiņa Veronika Žihare aicināja znotu uz savām mājām “Caicos” Gailīšu pagastā (Preiļu rajonā).
1942. gadā piedzima ceturtais bērns Streiču dzimtā - māsa Anastasija.
Savu tēvu Jānis redzēja maz: “Kad es augu, vīrieši mūsu mājās noturējās tikai nelielu
brītiņu. Labi, ka pirmo vagu izdzinu, pieķēries pie tēva rokas saturētā arkla. Sākās vaidi – tā latgalieši sauca karu -, uz vaidiem 1941.gadā paņēma arī manu tēvu.” Nesasniegusi 33 gadu vecumu, no apendicīta nomira Jāņa māmiņa Olga. Iznesīga, skaista, asprātīga, bagātu izdomu, apveltīta visādiem talantiem: spēlēja teātri, liela rokdarbniece, kulināre. Mātei bija no svara, lai Jānis darbotos, izteiktu sevi, radītu citas pasaules. Varbūt tieši viņa bija tā īstā māksliniece, kas novīta ziedā.…
