Mazais Boņs viņu stāda augstāk par visām sievišķīgajām būtnēm, jo neviena nepiespiests dāvā Jaunavai Marijai ziedus, pat atteikdamies tos dod mīļotajai Bigijai. Visas filmas garumā neizzūd Dieva telpas nozīmīgums, kaut gan reizēm mazā Boņuka ticība, neskatoties uz viņa paša iedomāto uzskatu nopietnību, iegūst pat nedaudz komiskus apveidus. Piemēram, tas vērojams ainā, kad galvenā varoņa mājā tiek gaidīta mācītāja ierašanās. Gaisā jūtams izteikts satraukums, jo pieaugušie viņu uztver un gaida ar nopietnu bijību. Vienīgi Boņuks savā bērna vienkāršībā neviltoti runājas ar svēto tēvu (Jānis Streičs) un atgādina kā abi kopā ābolus zaguši un tiek sarīkotas sacīkstes starp mācītāju mašīnā un Boņuku zirga mugurā. Kārtējo reizi var pārliecināties cik dažādi garīgā telpa ietekmē pieaugušos un cik dažādi – bērnus. Šajā filmā pirmo reizi parādās garīdznieks kā pozitīvs, nevis izsmejams melnsvārscis, kā tas bija raksturīgi padomju laikā. Ne tikai mācītāja lomā ir neprofesionāls aktieris, bet arī Kazača lomā, ko spēlē dzejnieks un režisors Antons Kūkojs. Neprofesionālo aktieru izmantošanas princips sasaucas ar itāļu neoreālismu. Tajā viens no pamatakmeņiem skaitās Roberto Roselīni filma „Roma – atvērta pilsēta”, kur darbojās neprofesionāli aktieri, būtiski ietekmējot visa tālākā kino attīstību.
1991. gadā uzfilmēto lenti par Boņuku A. Redovičs uzskata par starptautisku vērtību. Tā ir unikāla ar savu emociju blīvumu un brīvo atmiņu stāstījumu. Viņaprāt, šai filmai bija jākļūst plaši atpazītai, jo nacionālā gara izteikšana darbā noteikti to netraucētu uztvert citu valstu iedzīvotājiem. Šī filma, kur ir tik patiesi radīta atmosfēra par pirmskara Latgali, kad cilvēki ticēja Dievam un varēja paļauties tikai uz saviem spēkiem un dabu, caurstrāvojot dažādus jūtu uzplūdumus, pieviltas cerības un pienākuma apziņu ar saasinātajām un reizē smalkjūtīgajām cilvēciski ētiskajām problēmām, ir viens no atklātākajiem, mīļākajiem un aizkustinošākajiem darbiem par bērnību.
…
